labvakar!
zini, man nosplauties uz to , kas neiet tam, ka gribetos. vismaz sodien. es patiesam nosplaujos! nezinu, ka viss beigsies, nezinu pat to, ka tas turpinasies kaut vai pec menesa, bet- lai jau! laiks raadis un laiks radis. palausos! es priecajos par to,ka sodien mirdz debesis zelta un, ja ne, tad priecajos, ka nokvepis, jo, kad notira kvepus, viss atkal mirdz. galvenais elpot. ja. un reizi pa reizei, kad kajas slid un nevar paiet, nosplauties un smieties. ludzu!
un es nopirku bileti uz the streets. arkartigi priecajos. patiesam arkartigi loti. :))
paldies par uzmanibu!
amen!

ai, ai, ai, ai, ai, ai, ai.... un arpratigi smaga noputa...................
fantastiski, ka man neiet... ne, tiesam apbrinojami! visu laiku laidu par galvu to, ka gandriz viss, kam pieskaros vnk lust. pedejo divu menesu laika salauzu velas masinu, velas zavetaju (ne jau to dzelzs hlamu, bet aparatu, kas izskatas mazliet ka velasmasina, bet tikai domats velas zavesanai), antiku, dargu skivi, majas telefona vienu klausuli un vel kaut ko, ko nevaru peksni atcereties un seit uzskaitit. arprats. un ar to vel nepietiek!- es pati personigi vel iepinu sevi kibele, kas ir...ja, vnk ir milzu kibele. es tik drausmigi uz sevi dusmojos! bac, nu ka var but tada veca noladeta kalasa, kura ir tik tizla....ja es tagad butu lauka, es iespertu kaut kam ar kaju un nosplautos nicigi. neticami....
ja... bet es kaut ka sajutu to burvibu vai ka to nosaukt, kas piemit dusai bridi, kad tu juties tik sudigi. tikko veselu muzibi staveju zem dusas un lavu udenim gazties par sevi. nezinu, kas ir tas, kas liek justies tad ta. varbut, sajuta, ka udens kaut ka kaut ko aizskalo prom, kaut dalu no nastas,kas uz pleciem gul, dalu no rupem un nelaimem. ai, kaut nu ta butu, kaut sitadas mulkibas tomer palidzetu un ar kadu mistisku speku liktu pedejai likstai klut tikai par nelagiem manjiem! ak, ludzu, kaut nu ta butu!

Current Mood: crushed

nac!
nac pie manis!
es gaidu tevi.
nepazistu veel tevi, bet nac, es tomer gaidu!
ietin sevi mani ka tumsa, nebeidzama un neizbegama.
sagusti mani! sasien mani! piesien mani!
ieplusti mani un parnem mani!

dienas un naktis.
vakari un klusi riti.
tu man raksti. un raksti.
un pazudi,ka nebijis.
tu glaimo un piebalso.
tu soli. ka atceresies.
sniegparslas un mellenu kukas. soli pieminet.
jauc galvu un tur ieksa jau knud.
reibst.
galva mana no domam par tevi.
vai to sajutu var izgulet ka viina reibumu?
kaut varetu.
es gribetu, jo viena diena tu iemilies cita.
cita.
pamet mani ar manu neko.
pamet manu telu jukli nesakartotu.
manu gramatu neatvertu pamet.
tu iemilies cita.
saki,ka ne, bet es lasu. es jutu.
es sajutu.
kaut varetu izgulet sajutu so, ka vina reiboni.

mmmm.... un noputa... ka lai sak?... palasijos rinki te. ja, atkal un atkal nonaku pie atzinas, ka nejau nu man vienigajai ir reizem pagalam nelagi ap sirdi. ja, nezinu. bet tomer gribas, lai tiesi mani kadreiz kads pazelo. tadu pazelosanu neesmu piedzivojusi kops maza biju. tagad, kad esmu pieaugusi, to vien dzirdu,ka turies, bus jau labi! vai ari laiks ies un ar laiku ari viss sliktais pazudis! vai nezinu- dari to un dari sito! bla, bla, bla.. itka iedvesmosana vai ceribas brutala iegrusana seja, bet , zin, reizem negribas neko citu vnk vissirsnigako pazelosanu, skan jau stulbi, bet kad tevi ta zelo, paliek labak un tad viena bridi apnik un ir gana ,un pati sasparojos un saku sev- HA! es visu uzbuvesu tulit vel simtkart labak, ka vispar varetu domat!!!nu vot, kapec nevar kads pateikt- nabaga tu, ja, tev ir atcu tik gruti vienai tur taluma... tas tacu noteikti ir briesmigi vakaros vienai sedet majas, bez jebkadas iespejas pazvanit kadam un pajautat vai nevarat aiziet teju kopa iedzert vai vnk parka nakti sedet un zvaigznes skaitit vai jusmot par pilsetas gaismu rakstiem kanala otra krasta. tev noteikti nav viegli ta vadit dienas censoties runat svesa valoda un saprast, cik loti tev pietrukst milja mates valoda. tas noteikti sap lidz kaulam, katru reizi, kad atver datoru un ieraugi rigu, kuras biulde ir uzlikat par desktopu. reizem riesas asaras acis, tad atri noriit- galvenais nepadoties smeldzei, lai neklust vel launak. ja, bet to bildi nevaru nomainit, ta tacu mana mila riga!
ai,labi, man jau apnika sevi zelot. redzi, tas gaja atri, patiesiba man vle butu daudz, ko teikt, bet es vairs nevaru, uzreiz uznak tads- beidz, nav tacu ne uz pusi tik slikti, pat ne uz tresdalu vai cetrutdalu. veinigi ir slikti,kad vientulibas un pamestibas sajuta iezogas pie manis pa atvertu logu vai lielaku atslegas caurumu. tad no vakara skumigas krasas neizbegt... ja citi saka, ka dziva nav rozu darzs, es saku,ka ir gan- rozu darzs skiet tik pasakaini skaists, tacu rozas var dzelt patiesam sapigi. ir jauzmanas. dikti jauzmanas. bet ne no visa vienmer var pasargaties. un nevajag ari. lai butu labais, ir jabut sliktajam...
tagad vienai cigaretei but. jau pusstundu gribu. tagad tai karta. lai paliek vaniljas sveces un perles uz mirkli vienas...

apzilbu no gaismas. bet nevareju aizvert plakstus. centos. nevareju. sap. duras. kur es esmu? kas ta par gaismu?
tumsa. pilniga tumsa. nevaru saprast vai acis ir aizvertas vai atvertas. nekadu izmainu. kas ta par tumsu? kur taj ir beigas. taustos. ne- sijaju tumsu ar izplestam plaukstam. neka. pilnigi neka. nav. nebeidzami lidzens pamats zem kajam. vairak neka. kur tam ir beigas?
sajuta, ka esmu sevi aiznemusies. un nezinu,ko ar sevi iesakt. ka nepazistama ierice, kurai nenak lidzi lietosanas pamaciba. nebija neka no sakuma, beigas ari nebus nekas. bet pa vidu? kas ir pa vidu? miers, prieks un milestiba? tas ieraksts likumu gramata? ar atbildiga parakstu? nedomaju. bet savadak... ka? teiktu varbut- dievs vien zin. bet ne... nav taisniba. neviens. nezin. neko.
uzvelc cimdus, ja negribi apdedzinaties. uzvelc kurpes, jo talak jaiet. panem udeni ari. panem. ja gribi, iededz sveci, ja gribi, kluse, ja gribi... nezinu... ja gribi, iemilies. ja gribi... ja velies. atlauja tiek dota. atlauja, bet ne garantija. to atceries. cauri stiklam var redzet, bet nevar iziet.

vakar bij diena laba. laikam. mans dieniskas naudinas pelnisanas process ilga tikai paris stundas, jo mani darba deveji jau dienasvidu devas izbraukuma un lidz ar to tiku briva. pirms aizbrauksanas vel man tika pieskirta ipasa vapiano karte, ar kuru par visu jamaksa uz pusi mazak. nu lieliski, ko tur daudz. sada sakara vakarinas, proseco un vins izgriezas ieverojami letak. jauki. jauki tikai nebija, ka masa visu laiku vaikstijas blakus un nelava izbaudit edienu, vinai redz negarso skampiji. nu mulkadesa. un nebij jauki,kad majas apgulos sava gulta un bija karuseli, tados brizos liekas- ne grama alkohola vairs netiks mana mute, ne grama. bet- ja, ja, vardi vien.
"how can u talk about money, when i talk about soul?"- skan man fona sadi vardi. patiesm, par naudu runat ir dumji. ja par temu izvirza dveseli, tad jasaka, ka mani pedeja laika noverojumi nav saviski iepriecinosi. prieks manis pasas es domaju. esmu pamanijusi,ka man nav neka kopiga ar lielako dalu manu draugu un man nav, par ko runat ar manu gimeni. tas ir tik briesmigs atzinums. tas ir briesmigs stavoklis,kad tu sajuties neiederigs savu tuvinieku loka. to es pamaniju tagad, kad biju nedelu majas. nezinu, varbut tas tadel,ka nebiju majs bijusi tris menesus un esmu palaidusi tik daudz ko garam no visu dzivem un vini ari neveido manu ikdienu vairak. sada veida zud kaut kada veida saikne. es saku saikne, nevis milestiba. zinu,ka manejie mil mani nemainigi un es vinus ari, tomer ir briesmigi but majas, bet justies ka svesiniekam. tagad es esmu kaut kur pa vidu- es vairs neesmu majas, bet vel neesmu ari seit. tas ir mulsinosi. ir jasavacas un jakoncentrejas , lai nesaktu sevi kultivet visadas dramatiskas un drumas domas. vienmer jamekle saule. pat tad ,kad list lietus un bieza makonu karta sedz debesis ta,ka ne stara atblazma netiek lidz zemei. vel es rodu speku, vel man izdodas, bet man negribas nemaz laut sava prata iezagties domai, par to ,ka bus, kad vienreiz pietruks tas speks. ceresim tad uz to labako, uz velamako, ka drizuma notiks kaut kas tik labs, kas piepildis mani to radusos tuksumu, kur pastav risks, ka varetu tas ne tik burvigas sajutas rasties. ceresim. ceresu. ceru.
tagad jaiet uz dusu. rit nav jacelas, nekur nav jabruc vai jaiet kajam, bet gulta mani vilina. ielist svaigi mazgata vela, saritinaties siltuma, pasapnot ar acim vala, tad verties blavajas gaismas streles,kas neuzbazigi stiepjas istaba gar zaluziju malam un tad kada bridi iemigt salda miega. mmmm... tik salda miega, ka tikko snigusa sniega es sapni laizos, kur skatu debesus gaisos....
arlabunakti.

no manis iespaidojas vel paris cilveki un ari uzlipinaja tadu uzlimi, jo izskatas jau pagalam labi). sodien nez kadel pamaniju,ka ta uzlime ir arkartigi nodilusi. ieprieks nebiju ieverojusi. panemu un noplesu nost, bet nejau lai atstatu tuksu vietu, ne, ar tuksumu tadu tas nebutu mans telefons. paraknajos sava naktsgalda apakseja atvilktne, seku-reku, tada pati uzlime un nu jau ta atrodas vecas vieta. un tada lidzibu sakara radas doma galva- ka ir labak- kad veco aizvieto ar tadu pasu tikai jaunu vai labak kaut ko jaunu un radikali atskirigu. atkariba ,uz ko attiecina, ne? ja attiecina uz lietam, reizem varbut ir ari labak ,ja nomaina pret identisku, ja patika loti veca lieta, ja labi kalpoja un ta. bet, ja runa par dzivajam "lietam" vai drizak gan jasaka nelietam, tad, ja, seit sakas partojumi. nu principa jau pret identisku nomainit nevar, jo nav divu identisku dzivu nelietu. bet var mainit uz loti lidzigu. no vienas puses praktiski. nav daudz janonemas ar visadam pierasanam, pierivesanam un ta talak, bet no otras puses- vai tas nav drusku slimigi? nemaku gan isti vardos ieterpt pamatojumu tam, kadel es pielauju iespejamibu, ka tas ir slimigi kaut kada mera. nezinu... vai labak nav sava veida attistities un izveleties kaut ko jaunu? tas varetu but ari interesantak. iepazit, izpetit jauno. manit un mainities. bet visam savi plusi un minusi. beigas nonacu pie sledziena,ka izvele vairak vai mazak notiek nevis manuali, bet gan automatiski. ta ir zemapzinas dikteta. un zemapzina diezin vai ved gramatvedibu par kaut kadiem tur plusiem un minusiem.
bet es iesaku risu maizites (bez sals vai jabkadam citam blakusgarsu radosam piedevam). traki labas un tostarp ari veseligas vai dietiskas, vai kaut kadas tadas, nu visada gadijuma ne kaitigas. sev es ieteiktu beidzot nopirkt otas un krasas. jau diezgan ilgu laiku esmu velejusies to izadrit, bet nekad ta ari neizdaru. slinke vai apatiski noskanota meitene esmu. nu neraza! bet luste uz zimesnu ir. tagad, piemeram, es labprat iegrimtu krasu un forrmu pasaule, bet nav to otu un krasu. pati jau vainiga. bet kaut kad es sanemsos. neizbegami.
aaa, es zinu kaut ko, ne, ne, ne to, kadel man majas ir kreilu skeres, bet gan to, ka, ja man kadreiz bus maja ar darzu, tad darza augs jasmins, liepas, puku zirni un mazas, violetas vijolites. tad to smarzas es vasaras vakaros sliktu, ka bezgaligos tiksmes makonos. mmmmmmmm... es aizveru acis un esmu tur...

mhhhhh... dikti sen laikam atkal nav saja vieta pabuts. kau ka aizmirsas. tas laikam periodiski, kadu lauku nodarbinu sevi ar savu jutu izklasmi un tad atklal- chush!- ka atvara daugava- nekja, naka nav... jaaa. püat nepaskatijos,kad pedejo reizi te kko rakstiju, bet laikam gan jau paris menesus atpakal. domajams.... jau biku vairak ka divus esmu ta patalak no vietas, kur parasti medzu savas domas verpt. ta patalak. jau divi menesi man pagajusi seit, kur runa valoda, ko, manskeit, nekad ta ari normali neiemacisos, ja sakuma likas mazliet, tad nu jau nemaz namaz... nu neiet nekada krasta ar to valodu. gruti. pinkerigi.sarezgiti. pratu parpulosi. citreiz vnk samidu dumju smaidu vai vnk saku-ja, ja- , kad ta isti nesaprotu,ko man saka, tikai tadel, ka mani jau nogursina mans nesapratejas stavoklis. apnikosi ir nemitigi lugt pec saciota atkartojuma un nogurdinosas smadzenu piepules, lai no 2 saprastiem vardiem no pieciem saprastu visa teikuma domu. tas ta- par valodu...
ko vel sait piefikseju,ka man jau laikam vienalga, vai gulta un griesti virs tas ir savi vai svesi- gulu vienalga nemainigi. ar to es domaju, zini, to lietu, kad citi saka, oi, es guleju pavisasm slikti, jo vieta svesa, gulta svesa, nevaru ta gulet, ka sava istaba un gulta. man laikam jau tas majvietas vai gulvietas mainas tik biezi,ka nu jau vienalga, ka tik biku tumsa un klusums, tad jau miegs nebus azote jamekle vai aiz tikko ziedos slikstosa koka stumbra. radu, draugu, viesnicu, jaunu majvietu gulamvietas- viasas jau vienadas skiet. jau gandriz garlaicigi, pazud tas varbut reizem traucejosais, bet tomer sava zina patikamais satraukums apguloties ne zem savas segas. bet ta ir dzive,kas jadzivo, ja gribi mainit to pieaugsanas modeli, kas tik neatlaidigi tiek berniem iedzits galvas jau no mazotnes( par to,kads ir cels uz pieagusaa dzivi, uz sekmigo, labi nodrosinato dzivi). es izvelejos kaut ko citu. varbut vieglpratigu. varbut nenopietnu. varbut tadu,kas mani velak pazudinas,bet.. varbut ari ne. nezinu. es gribeju to piedzivost, gribeju te but. gribeju projam,. kaut ko pilnigi jaunu, savadaku. sakt savas dzives ne tikai jaunu lappaspusi, bet pat jaunu burtnicu. un te nu es esmu. sezu sava istbam kur viss vel pagaidam tik loti balts, pie abiem atvertajiem logiem , pa kuriem vbel pedejas dienas gaismas lases varu saskatit laivu un jahtu mastus piestatne, visapkart ziedosi koki, leja pagraba mazgajas dvieli un spilvendrani velasmasina, kura jamet 50 centi un der tikai un vienigi 50 centu monetas gabala, nezinu,ko dara cilveks, kuram vajag steidzigi kaut ko mazgat, bet nav maka tas 50 centu monetas gabala... bet nu es rikojos apdomigi- kad sanemu ka izdoto naudu tadu monetu, tad ielieku to ladite un tur jau sakratas daudz, lai vnm viss var tapt tirs un smarzigs. man dzivokli nav nevienas griestu lampas, bet ir visadu veidu un lielumu stvlampas, maktslampas, galda lampas. pie vienas ,kas ur rakstamgalda te stav, piesprausta man teatra bilete. ceturtdien iesu uz teatri. mans valodas skolotajs teica,ka esot trakoti labs gabals. nu redzesim. ja, bet pirmkart jau vispar bus jaskatas,ka bus ar to saprasanu. noteikti jau, ka ne parak. bet man ir recenzija. lidz 4dienai vel japagust izstudet, lai vismaz doma skaidra. sensorgaisma aiz loga iedegas,jo majsa sargs iet apgaita ap maju. vina melnais suns min vinam pedas. vismaz reizem nejutos tik viena te. eh, driz jau jataisas uz gulesanu, rit atkal jacelas agri. jau 3 dienas neikdieniski agri jabut kartiba. bet nekas. tad lidz 12iem apmeram varesu parka pie upes saulite, kas jau nedelu sevi nezelo, lai kartigi taptu man pulkstenis uz rokas iesaulots. ceru,ka rit nebus pusdienas spargel tagliattelli. gardi, bet kas par daudz, tas par skadi. un , principa, man liekas, ka es rakstu te tagad plnigas mulkibas, man galva ir rums ar kolu. ja butu vel ledus un laims, teiktu,ka cuba libre, bet nebija, tatad tikai rumns ar kolu. bet man gribejas kaut ko uzrakstit, ari ja prats nav tik skaidrs ,lai rakstitu kaut ko pratigu( ko nu kurs ari var uzskatit par pratigu, bet tomer.. ) bet vazes tuksas un fotografijas pa gridu- viss savas vietas, var mierigu pratu nodoties ikvakara darbibam. uz drizu redzesanos! civa-riva!

naktī pamodos.
ne skaņas apkārt, bet acis atverās.
griesti bija pazuduši, aizgāja ar pēdējo sapni.
tā man šķiet.
ne vairs četru stāvu, nekā.
nebeidzamais debesu plašums.
un vakardienas zvaigznes.
tik spoži mirdz, it kā nebūtu piedzīvojušas šorīta saullēktu.
vakardienas zvaigzes vēlējas degt manī.
es ļāvos.
atvēru sirdi.
atvēru prātu.
un atvēru dvēseli.
visu.
sajūtas.
zvaigžņu piepildījums lūpas slēdza.
nav vārdu gaismai.
nav vārdu jūtām.
es ļāvos zvaigznēm.
es jutos pati kā zvaigzne.
klusējot, kas pasaulē veras.
man debesis kļuva par mājām.
es debesīs biju...

vakar bij piektais datums, hehe, man bij dzimašansdiena. un zin- pēc sazin cik ilgiem laikiem man beidzot ta diena patiešām no visas sirds patika :). nezinu, kas tieši to lielo laimes un prieka sajūtu radīja, bet zinu to, ka pirms aizmigšanas gulēju gultā ar smaidu sejā. es zinu to, ka es mīlu savu ģimeni, es mīlu savus draugus un darba kolēģus. es mīlu pasauli. vienkārši. kādriez es ta nemācēju- mīlēt pasauli. pamazām esmu to kaut ka iemācījusies. prieks. laikam jau ta ir, ka, lai justos laimīgs, ir jāmīl dzīve, sava dzīve, nevis tā, kuru tu kārotu, bet nespēj iegūt, bet ta, kas tev ir dota. es neesmu pārāk taja visā iekšā, bet ieva esamībai tomēr ticu, nu lūk, un es ticu, ka viņš vislabak zin, kur un kāpēc mums jābūt un tieši tur mēs arī atrodamies. protams, ka par laimi IR arī jācīnas, nevar vnk plūst sakot, ka esmu šeit ar šo visu piedzimis, tas man vislabakais un man ar to jābūt laimīgam. ir jātiecas iegūt vairāk (bet es nerunāju par kaut kādām materiālām vērtībām), ir jācenšas, ir jādarbojas. savādak dzīve būtu bezmērķīga, tāda, ka principā vienalga vai tu te esi vai nē, jo tu neko nedari, tava klātbūtne nav nekādā ziņā manama ne pašam , ne kadam citam. ir jābūt laimīgam , lai spētu atrast laimi. apmēram ta tas laikam sanak....
vai die, nu gan aizmaldījos kaut kur tālu prom no vakardienas... jā, laimīga. vakar, šodien biju laimiga, rīt varbūt jutīšos kā suņa sū** (šo vārdu salikumu aizguvu no māsas, vina sodien teica, ka kaut kur uz kaut kadas sētas esot redzējusi uzrakstu- es labak esmu suņa sū**, nekā strūklaka purvciemā, kaut gan purvciemā strūklakas nemaz nav ( nu kaut ka ta, precīci vairs neatceros, bet jancīgs teikums, man patīk), nu tā, jā, rīt varbūt jutīšos, kā suņa sū**, bat ta tam būs būt, lai būtu labais, jābūt sliktajam un ta talāk, vārdsakot- viss balstas uz pretstatiem. ja nebūtu pretstatu, nebūtu pasaules- tads ir mans atzinums. un man tīri labi patīk, es varu paciest tās brismīgās dienas, lai tikai piedzīvotu tās, kuras tadas, ka vakrdiena un šodiena un vel daudza citas tik ļoti brīnišķīgās.

un nākamnedēļ beidzot jasaņemas aiziet uz to filmu "across the universe". es tik taisos, bet nekad neaizeju. vot skade... es jau soundtraku drīz no galvas zināšu, patīk, pozitīvs ļoti. sevišķi dziesma- "hey jude". bītli. nekad nebiju klausījusies bitlus , bet te "bums" un atrodas tik jauka dziesma. man gan labak patīk kā to izpilda kaut kāds cits dziedātajs, kura vardu neatceros, bet galvenie jau vardi un noskaņa. skaista. :)

kaut kad vasarā man viens cilvēks teica, ka es dzīvojot tā kā plīvuru pasaulē. toreiz es visticamāk negribēju saprast, kas ar to bija domāts, jautāju, kas tā ir pa plīvuru pasauli?, bet viņš neatbildēja. tad kaut kā aizmirsu par tiem vārdiem. tagad pēdējā laikā nez kādēļ sāku domāt, ka varbūt tiešām dzīvoju tādā, kā plīvuru pasaulē. protams, nezinu, ko tas cilvēks bija ar to domājis, bet es iztēlojos ar to pp tādu kā miglas pasauli vai nezinu.... nu kaut ko tādu nedaudz necaurspīdīgu. liekas, ka es tik daudz ko neredzu, daudz ko nezinu, bet tad es atkal tā iedomājos, kāpēc ir tā, ka es apzinos, ka es neredzu un nezinu, bet neko nemainu. nu un tad atkal secinu, ka varbūt nemaz negribu to visu redzēt un zināt. kam man tas? kāpēc man vajag sevi pievazāt ar visu to negatīvo un neskaisto, kas pasaulē notiek? kāpēc man apzināti ar savu dzīvesskatu meklēt pēc gružiem? kāpēc apzināti līst ēnainās, drūmās vietās, ja tajā pašā laikā es varu savas dienas itin jauki pavadīt saulītē un siltumā. nav jau tā, ka esmu ārkārtīgākā nereāliste un sapņotāja, bet tā dzīvošanās pa dzīves ne tik jaukajām pusēm mani diez ko pārāk nevilina un ja es gluži vienkārši savu laiciņu uz šīs zemes vēlos pavadīt ar smaidiem un jaukām sajūtām, tad-labi- sauciet mani par plīvuru pasaulē dzīvojošu. es neprotestēšu. kaut gan citreiz liekas, ka daudz kas ar mani notiktu savādāk, ja es vairāk zinātu par to, no kā es parasti vairos, tad tomēr es nenožēloju, ka reizēm varbūt sapņoju par daudz. nezinu... ai, šitik tālu uzrakstīju, pārlasīju un sapratu, ka pati ar sevi nonāku konfliktā, jo nešķiet, ka neko nezinu, es zinu, bet tajā neiedziļinos, esmu redzējusi tik daudz sliktā un tas ir tā sāpinājis, ka varbūt gluži vienkārši tagad bēgu no visa, kas varētu atgādināt. nezinu... pašanalīze ir viena sasodīti sarežģīta lieta. jo vairāk centies sevi saprast, jo tālāk no sevis aizmaldies. tjā.... sapinķerējos.... nu nekas, gan jau... bet vēders gan sāp, heh, atnācu mājās no darba 20.40 un pieēdos spageti ar bolonēzi, dikti garšīgi. parasti daudz neēdu, bet šodien kaut kāds nevaldāms, neizskaidrojams izsalkums lika man dakšiņu pacelt pie mutes nedaudz vairāk reižu nekā būtu vajadzīgs un rezultāts- sāpošs vēders, kas pavisam noteikti garantē nespēju aizmigt... eh, skāde...
bet piektdien es gribu iet uz kino, uz filmu "acros the universe" ( vai kaut ka tā). romantiska drāma. nu... varbūt ir pienācis laiks aiziet uz romantisku drāmu. ceru tik, ka būs kaut kas arī no raudamā, hehe, gribas tieši tādu paraudamo filmu. tad jau redzēs, tagad jāmēģina, kā tur būs ar to aizmigšanu :D

viss. apnicis. gribu. raudāt. aiz izmisuma. no aukstuma. saltuma. man bail. ir...

it kā ir labi, bet... tomēr un tomēr bēdīgi...
ai, muļķības kaut kādas. sviesta sajaukums ar krējumu, smiltīm un vēl šo to- vārdsakot- bezjēdzība.
es sakaitu visas savas domas un ceru, ka nekas nav pazudis. savus kokus piesienu pie krēslu kājām un uzvelku siltas zeķes, lai sals netiek pie tās, kas pukst. es sargāju. es sargos. es baidos. ārprāts, kā es baidos.

Justice "D.A.N.C.E"
Klaxons "Golden Skans"; "Not over yet"
Patīk
Patīk
Patīk
.
All plans are golden in youre hands.
Starp citu. Vakarvakarā vēlu atgriezos mājās. biju atvaļinājumā izceļojusi. atpūtos. nokārtoju apmēram nākotni. jauka sajūta. nedaudz skumji tomēr paliek, bet esmu izlēmusi un atpakaļceļa vairs nav.
viņš šodien man atrakstīja. nez kādēļ viņam interesē fakts, ka tuvākajā nākotnē es dzīvošu tuvāk viņam nekā šobrīd. ha... esot viņam garlaicīga dzīve pagaidam, nekā jauna īsti neesot. pffffff... jauki! vēlējās mani mainīt pret garlaicību. Lūdzu! ieguva pilnā klāstā! ārprāts, cik viņš ir dumjš un kāds egoists! ak, sasodīts..... bet ja es viņu tagad pēkšņi satiktu man kājas vienalga ļodzītos un taureņi vēderā kā negudri lidotu... nu, lūk, tas tiešām ir ārprātīgi. bet... ko lai padara?...

"f*** the fame, i'm doing it for the game!"
nezinu, man kaut kā tomēr patīk šie vārdi. varbūt nedaudz... skarbi, bet trāpīgi. cenšos skatīties cauri pašidealizējošajai sienai (kura ir, manuprāt, katram, citam vairāk, citam mazāk, citi atzīst, citi nē), grūti jau tā, jo simtprocentīgi atklāts pret sevi nevar būt, bet tomēr gribu teikt, ka daru to, ko daru, lai darītu un darīšanā rastu prieku, nevis lai dzītos pēc slavas, naudas un varas...

Current Mood: thoughtful

hmmm...šodien kaut kā gluži netīšām tā padomāju, ka esmu šeit jau laikam aptuveni kopš aprīļa, bet patiesībā neko daudz par šo vietu nezinu. tikai šodien iedomājos papētīt, kas ir tas, kas varētu radīt atkarību no atrašanās šeit, par ko brīdina mani ikreiz pirms ielogojos... njā... interesanti. šo to atklāju, bet daudzas lietas vēl tomēr paliek pagalam nesaprotamas. bet gan jau ar laiku. šodienai jau laikam pietiks pie datora sēdēt. sakara ar aukstumu pēkšņo, kas iestājies aiz loga, negribas daudz degunu ārā rādīt, tādēļ jākave laiks iekštelpās, ka man galvenokārt izpaudās, kā datora pogu klabināšana. mugura jau sāp un galva dulla. jāiet izvēdināties.

zini to sajūtu, kad liekas, ka esi kā izdzerta krūze? tas ir tā, ka tevi rada tukšu (tas jau laikam zināms, ka parasti krūzes negatavo uzreiz jau ar pildījumu- tēju, ūdeni, kafiju vai vienalga ko citu), tad kādu dienu nāk kāds, kurš tevi piepilda. pildījums, kā jau iepriekš minēts, var būt dažāds, atkarīgs gan no krūzes, gan no piepildītāja. tātad tu esi piepildīta. sajūta ir dīvaina, jo pirmo reizi jūti, ka pirms tam neko neesi jutusi. vienkārši jūties tik brīnišķīgi, labi, silti un vajadzīgi. apzinies beidzot to, kādēļ tu esi uz šīs pasaules. apzinies savu būtību, tāteikt. bet tad, pēkšņi sajūti, ka pamats zem kājām zūd...tevi paceļ, liekas, ka tu lido, bet nākamajā brīdi piepildītājs tevi izdzer... pilnīgi tukša tu paliec. tad tevi kaut kur noliek un atstāj pavisam vienu. un tu jūties tik sasodīti slikti un bezpalīdzīgi. pirms tam tu nejuti neko tamlīdzīgu, jo nezināji, kā tas ir būt piepildītai, uztvēri tukšumu kā pašsaprotamu. bet tagad tas liekas gandrīz galējošs, gandrīz smacējošs, nomācošs, nepanesams... nu tu zini to izlietotības sajūtu? šausmas, cik tā ir briesmīga. reizēm liekas, ka pat rodas nedaudz fobiska sajūta- tukšumfobija... brrrr....

Current Mood: worried

sen nav nekas uzrakstīts... citreiz iesaku, bet nevarēju pabeigt, vai nu emocijas neļāva vai kas iztraucēja, bet nu varbūt jauns gads būtu īstais laiks saņemties :).
par jauno runājot, mēdz teikt, ka ta, ka tas iesākas, tā tas arī paiet. nu, es principā nesūdzētos. līdz pulkstens diviem nakti pavadīju ar sev vistuvākajiem cilvēkiem, kuri mani mīl. pavadītais laiks bij jauks, jautrs un pilnīgi noteikti vispozitīvākās emocijas raisošs. tad pēc diviem kāda draudzene aizvilka mani uz vecpilsetu, kur apmeklejam kadu loti ierastu iestadi. tur ieeja 10 ls, bet izmantojot loti bieza apmekletaja statusu, kas nes lidzi atpazistamibu apsargu vidu un miligu smaidu sarunajam pa 5 ls. gaja patiesam interesanti un labi ar. muzika laba, tada ritig dejojama, janciga varbut biku, bet vareja atbrivoties. nu ja, un tad sakas... neko daudz jau neatskiros no visam meitenem, kam nesaubigi patik baudit uzmanibu no preteja dzimuma. un par to es patiesam nevareju sudzeties. cits vero visu vakaru, bet nesadusojas pienakt klat. cits pienak, es atsaku, bet vienalga apber mani ar komplimentiem un vel lielisku jauno gadu. cits pec atteikuma uz deju, jauta vai var vismaz man blakus tad pastavet. cits ir tik neatlaidigs, ka bezmaz vai jamuk pa visu klubu. cits pienak un pazino, ka beidzot esot atradis skaistako bruneti sajas telpas un ka jaiet man vinam lidzi, jo vinam mani esot japarada savam draugam. hehe... taka tadu lelli. nu ja...nezinu, ka izklausas, bet bija patikami atkal pec tik ilga laika, kad nekur nebiju bijusi izklaideties, atkal atgriezties un vel piedevam sajusties tik loti iekarotai. ja, ja vien man sirds un prats butu pilniba tirs no kada cita, tad butu varejusi izklaideties. tas kads. tas kads ta vien liekas jau mani aizmirsis, vins, kurs vel pirms neilga laika zvereja man milestibu, uzticibu un pilnigu atdevi. kurs planoja jau turpmako dzivi ar mani, visu- gan majvieta, kur musu varetu but un bernu cik butu, un ko mes kopa daritu, kadas lielas lietas... tjaa.... divaini... venu bridi tu esi kadam pilnigi viss un vins ir tev pilnigi viss, bet ted peksni viss. partrukst. beigas. tuksums. ak... ta, ka es mileju vinu (un laikam, ka vel joprojam milu) es nebiju milejusi nevienu. vins vispar bija pirmais, kur man pateica tos jaukos vardus- es tevi milu! un vins bija pirmais, kuram es atzinos milestiba. ak, mes bijam nu tiesi tas, ko sauc- crazy in love. bet ko nu padarisi, ka sanaca, ta sanaca. tikai reizem paliek sasoditi skumji, kad iedomajos, ka pec tadam jutam, var tevi tik atri aizmirst. vai nu tas viss nebija patiess, vai ari vins vienkarsi izliekas. nezinu... bet labi, tas cits stasts. bet jaunais gads bij labs. miegu izbaudiju tikai 2 h, jo nakamaja diena bij visiem jaiet baudit ziemas prieki, ko beidzot piedavaja par lielako parsteigumu uzsnigusais sniegs. bet ari ar visu neizgulesanos jutos briniskigi :) nu apmeram isuma ta...

Current Mood: cheerful

"i got, i got lost. you said this was the way back...." stulbā dziesma. klausos un nāk raudiens. nevar ļauties, jo pa māju apkārt visi skraidelē, visi kaut kur brauc projām uz nedēļas nogali, es gan... es palieku mājās, mani plāni pajuka. nekas. gan pārdzīvošu. bet tā dziesma. viena asara izzagās no acs un lēni noritāja pār vaigu, palika drusku pie zoda, tad krita... neredzēju,kur palika, acis nerāda skaidri vairs. skatiens izplūst. tā gribas raudāt. tā dziesma. nebiju dzirdējusi tik sen. es to izdzēsu gan no sava mp3 atskaņotāja, gan no kompja. pēc tam ,kad izšķīrāmies. negribēju sapīgas atmiņas. viņš man to atsūtija. tā bija viņa mīļākā dziesma. man arī kļuva mīļa, jo viņam tā bija. es izdzēsu un nemeklēju vairāk. bet tikko pilnīgi netīšām uzdūros taj. es dzirdu un viss pēkšņi atkal atsaucas atmiņā. viss. visas dienas, naktis, rīti. kā viņš pirmajā tikšanās reizē kafejnīcā nervozējot slidināja sālstrauku pa galdu. no vienas rokas otrā. un atkal atpakaļ. kā man bija jādod buča pie katra sētas staba, jo viņam tas tik ļoti patika. arī man. kā viņš man uz jautājumu, kā man viņu stādīt priekšā manai gimenei, atbildēja, ka man jāsaka ,ka viņš esot mans princis un ka viss lēnām notiekot. kā viņš, man ar viņa mazo māsu spēlējoties, mūs abas nosauca par savām vismīļākajām meitenēm. kā viņš pie jūras sēžot mazā blociņā ierakstīja "tu man patīc =)", ielika man somas mazajā kabatiņā, tad pasauca mani un teica,ka esot to tur atradis, bet viņš neko par to nezinot. un tad izdomāja veselu stāstu par to, kā tas blociņš tur varēja nonākt. tas blociņš vēl arvien stāv manā somā, mazaja kabatiņā, turpat, kur viņš to ielika. es neesmu ar novirzēm. es to kabatu nelietoju, tā ir neērta lietošanai. es aizmirsu, ka tas tur ir. tad atradu vienreiz. bet nevarēju izmest. es atstāju, lai stav, es to somu tikpat vairs parak daudz nelietoju. lai paliek. es atcerējos visu. ka vienu dienu viņš teica " davaj, pēc gada precamies!" es teicu,ka lai pat jokojoties šitādas lietas nesaka, jo es tak var pateikt "jā!". es teicu ,ka pēc gada būs pat atru, viņš padomāja, ka vēl nākamgad vēl svarīgas lietas darāmas un teica "labi, tad pēc diviem gan precēsimies!" un kā vienreiz smejoties pēc nelielas neveiksmes domājām, kā varētu saukt mūsu bērnus. ka viņam nepatika, ka es vakaros, kad biju ļoti nogurusi un atri aizmigu, neatbildēju uz viņa īsziņām. kā viņš mainījās manis dēļ. ka pirs tam 5dienās ar draugiem gāja ballēties, bet esot mans draugs, viņš izvēlējās 5dienas vakarus pavadīt ar mani. nedaudz bērnišķīgi sīkumi, bet tik mīļi. un acis un smaids, un mati, un plaukstas, un... viss. viss viņā. vis atcsaucās atmiņā. es jau domāju,ka ir manī miers un ka nepienāks vairs tada reize ,kad nāks raudiens par to domājot, bet es laikam maldījos un nevaru tur neko padarīt. tgd iedomājoties, ka viņš ir kaut kur projām, tgd laikam liepāja, un ka viņš varbūt šajā pašā mirklī ir kopā ar kadu citu meiteni, mani pārņem nespēks un dusmas, un bēdas , un nezinu.... un tam visam pie vainas ir kaut kāda muļķīga dziesma. es ienīstu to dziesmu, bet klausos atkal un atkal... ārprats. kaut varetu es vnk tās domas izslaucīt sev no galvas, kā sētnieks no rīta izslauka pagalmu un netīrumus izmet miskastē. kaut es ta varetu!