"i got, i got lost. you said this was the way back...." stulbā dziesma. klausos un nāk raudiens. nevar ļauties, jo pa māju apkārt visi skraidelē, visi kaut kur brauc projām uz nedēļas nogali, es gan... es palieku mājās, mani plāni pajuka. nekas. gan pārdzīvošu. bet tā dziesma. viena asara izzagās no acs un lēni noritāja pār vaigu, palika drusku pie zoda, tad krita... neredzēju,kur palika, acis nerāda skaidri vairs. skatiens izplūst. tā gribas raudāt. tā dziesma. nebiju dzirdējusi tik sen. es to izdzēsu gan no sava mp3 atskaņotāja, gan no kompja. pēc tam ,kad izšķīrāmies. negribēju sapīgas atmiņas. viņš man to atsūtija. tā bija viņa mīļākā dziesma. man arī kļuva mīļa, jo viņam tā bija. es izdzēsu un nemeklēju vairāk. bet tikko pilnīgi netīšām uzdūros taj. es dzirdu un viss pēkšņi atkal atsaucas atmiņā. viss. visas dienas, naktis, rīti. kā viņš pirmajā tikšanās reizē kafejnīcā nervozējot slidināja sālstrauku pa galdu. no vienas rokas otrā. un atkal atpakaļ. kā man bija jādod buča pie katra sētas staba, jo viņam tas tik ļoti patika. arī man. kā viņš man uz jautājumu, kā man viņu stādīt priekšā manai gimenei, atbildēja, ka man jāsaka ,ka viņš esot mans princis un ka viss lēnām notiekot. kā viņš, man ar viņa mazo māsu spēlējoties, mūs abas nosauca par savām vismīļākajām meitenēm. kā viņš pie jūras sēžot mazā blociņā ierakstīja "tu man patīc =)", ielika man somas mazajā kabatiņā, tad pasauca mani un teica,ka esot to tur atradis, bet viņš neko par to nezinot. un tad izdomāja veselu stāstu par to, kā tas blociņš tur varēja nonākt. tas blociņš vēl arvien stāv manā somā, mazaja kabatiņā, turpat, kur viņš to ielika. es neesmu ar novirzēm. es to kabatu nelietoju, tā ir neērta lietošanai. es aizmirsu, ka tas tur ir. tad atradu vienreiz. bet nevarēju izmest. es atstāju, lai stav, es to somu tikpat vairs parak daudz nelietoju. lai paliek. es atcerējos visu. ka vienu dienu viņš teica " davaj, pēc gada precamies!" es teicu,ka lai pat jokojoties šitādas lietas nesaka, jo es tak var pateikt "jā!". es teicu ,ka pēc gada būs pat atru, viņš padomāja, ka vēl nākamgad vēl svarīgas lietas darāmas un teica "labi, tad pēc diviem gan precēsimies!" un kā vienreiz smejoties pēc nelielas neveiksmes domājām, kā varētu saukt mūsu bērnus. ka viņam nepatika, ka es vakaros, kad biju ļoti nogurusi un atri aizmigu, neatbildēju uz viņa īsziņām. kā viņš mainījās manis dēļ. ka pirs tam 5dienās ar draugiem gāja ballēties, bet esot mans draugs, viņš izvēlējās 5dienas vakarus pavadīt ar mani. nedaudz bērnišķīgi sīkumi, bet tik mīļi. un acis un smaids, un mati, un plaukstas, un... viss. viss viņā. vis atcsaucās atmiņā. es jau domāju,ka ir manī miers un ka nepienāks vairs tada reize ,kad nāks raudiens par to domājot, bet es laikam maldījos un nevaru tur neko padarīt. tgd iedomājoties, ka viņš ir kaut kur projām, tgd laikam liepāja, un ka viņš varbūt šajā pašā mirklī ir kopā ar kadu citu meiteni, mani pārņem nespēks un dusmas, un bēdas , un nezinu.... un tam visam pie vainas ir kaut kāda muļķīga dziesma. es ienīstu to dziesmu, bet klausos atkal un atkal... ārprats. kaut varetu es vnk tās domas izslaucīt sev no galvas, kā sētnieks no rīta izslauka pagalmu un netīrumus izmet miskastē. kaut es ta varetu!