kaut kad vasarā man viens cilvēks teica, ka es dzīvojot tā kā plīvuru pasaulē. toreiz es visticamāk negribēju saprast, kas ar to bija domāts, jautāju, kas tā ir pa plīvuru pasauli?, bet viņš neatbildēja. tad kaut kā aizmirsu par tiem vārdiem. tagad pēdējā laikā nez kādēļ sāku domāt, ka varbūt tiešām dzīvoju tādā, kā plīvuru pasaulē. protams, nezinu, ko tas cilvēks bija ar to domājis, bet es iztēlojos ar to pp tādu kā miglas pasauli vai nezinu.... nu kaut ko tādu nedaudz necaurspīdīgu. liekas, ka es tik daudz ko neredzu, daudz ko nezinu, bet tad es atkal tā iedomājos, kāpēc ir tā, ka es apzinos, ka es neredzu un nezinu, bet neko nemainu. nu un tad atkal secinu, ka varbūt nemaz negribu to visu redzēt un zināt. kam man tas? kāpēc man vajag sevi pievazāt ar visu to negatīvo un neskaisto, kas pasaulē notiek? kāpēc man apzināti ar savu dzīvesskatu meklēt pēc gružiem? kāpēc apzināti līst ēnainās, drūmās vietās, ja tajā pašā laikā es varu savas dienas itin jauki pavadīt saulītē un siltumā. nav jau tā, ka esmu ārkārtīgākā nereāliste un sapņotāja, bet tā dzīvošanās pa dzīves ne tik jaukajām pusēm mani diez ko pārāk nevilina un ja es gluži vienkārši savu laiciņu uz šīs zemes vēlos pavadīt ar smaidiem un jaukām sajūtām, tad-labi- sauciet mani par plīvuru pasaulē dzīvojošu. es neprotestēšu. kaut gan citreiz liekas, ka daudz kas ar mani notiktu savādāk, ja es vairāk zinātu par to, no kā es parasti vairos, tad tomēr es nenožēloju, ka reizēm varbūt sapņoju par daudz. nezinu... ai, šitik tālu uzrakstīju, pārlasīju un sapratu, ka pati ar sevi nonāku konfliktā, jo nešķiet, ka neko nezinu, es zinu, bet tajā neiedziļinos, esmu redzējusi tik daudz sliktā un tas ir tā sāpinājis, ka varbūt gluži vienkārši tagad bēgu no visa, kas varētu atgādināt. nezinu... pašanalīze ir viena sasodīti sarežģīta lieta. jo vairāk centies sevi saprast, jo tālāk no sevis aizmaldies. tjā.... sapinķerējos.... nu nekas, gan jau... bet vēders gan sāp, heh, atnācu mājās no darba 20.40 un pieēdos spageti ar bolonēzi, dikti garšīgi. parasti daudz neēdu, bet šodien kaut kāds nevaldāms, neizskaidrojams izsalkums lika man dakšiņu pacelt pie mutes nedaudz vairāk reižu nekā būtu vajadzīgs un rezultāts- sāpošs vēders, kas pavisam noteikti garantē nespēju aizmigt... eh, skāde...
bet piektdien es gribu iet uz kino, uz filmu "acros the universe" ( vai kaut ka tā). romantiska drāma. nu... varbūt ir pienācis laiks aiziet uz romantisku drāmu. ceru tik, ka būs kaut kas arī no raudamā, hehe, gribas tieši tādu paraudamo filmu. tad jau redzēs, tagad jāmēģina, kā tur būs ar to aizmigšanu :D