mēs neesam vairs kopā nu jau četrus mēnešus, bet kontakts nav zudis. to uztur gan viņš, gan es. es biju tā, kura pateica, ka pietiek, ir jāšķiras, jo tā, kā tas bija, tas nevar turpināties, bet... tas bija dusmu uzplūdā. es to domāju nopietni tikai uz pāris stundām, jo tajā reizē viņš mani tik tiešām drausmīgi nokaitināja un apbēdināja. tas laikam viņu ļoti aizskara, jo nekad nebijam pat iedomājušies par šķiršanos, jo bija labi līdz pat tam brīdim. tad izligam, viss bija kārtībā, nu vismaz man ta likās, varbūtu, ka viņš izlikās... varbūt... tad pēc paris dienām viņš mani pameta. bet iemeslu es vēl arvien nesaprotu. esmu laikam tuvredzīga :D. bet nedēļas divas pēc šķiršanās saņemu jau pirmās ziņas no viņa. un ta ik pa laikam. citreiz sanāca netīšām satikties, nu un es jau laikam tīri logisku iemeslu dēļ sevišķi neko nevēlējos runāt ar viņu. ko tad man runāt? ko teikt? jautāt viņam par viņa dzīvi? es taču to visu gribēju aizmirst, es negribēju dzirdēt ne kā klājas viņa māsai, ne ka viņš atkal sastrīdējies ar tēvu, ne ko viņi ar draugiem sadarījuši, neko negribēju zināt. tas viss atsauc atmiņas, kuras sāpina. tieši tādēļ neko ari nerunāju, bet viņš pēc tam kopīgai paziņai jautā, kāpēc es klusējot, vai es esot dusmīga. ak... gribējās kliegt- kas tu stulbs???!!!! bet labi, miers mājās. un ziņapmaiņa turpinājās. es arī sāku rakstīt, man laikam viņš vēl nedaudz griējās, vēl nebija zudusi tā kopābūšanas sajūta. un tā pa drusciņam, pa drusciņam, līdz pirms mēneša laikam viņš palika pie manis. pa nakti, kad atrados vēl nelielā alkoholisko dzērieu iespaida, viss likās vienaldzigs- vai tad nav vienalga, es taču tikai vnk izklaidejos. bat, kad pamodos no rīta un redzēju viņu guļam sev blakus, viss sajuka... viss vienaldzības plāns pagaisa, kā butu būvets no dūmiem un māņiem. ak, dievs, viņš taču nedrīkst pamosties un pēc tam tā vnk aiziet. nedrīkst atkal pazust un varbūt pēc nedēlas atrakstīt- čau, kā klājas?. viņš taču ir mans!! bet viņš piecēlās, aizgāja un pazuda. pazuda dzīvē,kura mani tgd vairs nevar interesēt. pagājušo nedēļ viņš aicināja mani pie sevis, es teicu nē, man taču ir pašlepnums arī vēl saglabājies. bet šonedēļ es viņu aicinaju pati. stulba es esmu. un viņš nāca, viņš kā uz svilpiena atskrēja no kaimiņvalsts tikai tāpēc, ka es saucu. un viņš man stāsa visu par sevi un jauta par mani, grib zināt, saka,ka jāiet kopa ballēties, viņš piedzerās ar draugu, kad es viņu atraidu, viņš man stāsta par manu draugu, kurs bija pirms viņa, kurš izrādijās viņa draugs ( viņš atzinās,ka viņi abi par mani ir runājuši, kas mani nedaudz sadusmoja, jo ko var runāt, kas bijis-bijis un cauri) un šito es nesaprotu, kāpēc viņš man to visu par to citu stāsta. es jautaju, bet,protams, ka nekadu jēdzīgu atbildi nesaņēmu. vakarnakt guļot man blakus, viņš man saka, ka esot laimīgs. LAIMĪGS!!! aaaaa.... kas ta par laimi? kāpēc viņš man to saka, ja sen jau viss emocionālais ir beidzies starp mums un viss, kas notiek, ir kaut kāds abpusējs muļķīgums. un te es atduros. kas tas ir? mēs neesam kopā, bet viens bez otra nevaram. mums vajag saskari. vajag vismaz reizem parunat, mums vajag satikties, mums vajag pieskarties, vajag visu zināt, mums vienam otru vajag. tagad mums abiem patīk būt brīviem un darīt, visu, kas ienak pratā, nevienam neko nejautajot un neatskaitoties, bet mēs tomēr esam sasaistiti. un šo saiti es nesaprotu... kas tas ir, kas neļuj beigt pastāvet vārdam "mēs"?