"viņš apzinās savu statusu, rūpīgi kopj savus matus, skaita latus, zina, kad un kam ir jābūt blakus, kur vaj'g blatus, zina, kādus vārdus laist gar ausīm un gar acīm skatus, bet iekšējā balss čukst turpat pie auss vārdus skaļus: "jo vairāk tu zini, jo mazāk spēj sajust ar sirdi cirku klaju". nu viss ir sajucis, apjucis, tagadiņ risina, prāto, skaitļo, plāno tēriņus, izzina, kā to panākt, mēģina mērīt, blisinās, jauc ārā, liek kopā vērīgi, bet ne gala, ne malas tam neredz no sērijas. prāts tik peras, kā veca grāmata visu laiku vienā un taj' pašā vietā vaļā veras, ārā speras vis kaut kas jēls. tikmēr intuīcija arvien vairāk zūd- tas gan žēl. re, re, re ku vēl viena krīt, skat, kā spīd! kaut es varētu ik rītu izjust šādu brīdi ,kad skatiens brīvi pāri plašumiem slīd un spēj aptvert visu no un līdz, klusums tāds, ka galvā sīc, kājas trīc. nereāli, paskaties, kā mirdz! jā, izbrauc vienreiz gadā prom no pilsētas gaismas debesīs skaidrās pavērot zvaigznes, aptvert, ka vietējā mēroga raizes, par to, kā nopelnīt maizei, ir makani sīkas, tā, ka pat caur lupu tās būtu grūti saskatīt. prom no celtnēm, kas aplenc un veido telpu ar sienām, pat ārā neļauj atvilkt elpu no zemiem mākoņiem, kas kā griesti spiež pie zemes. tipa, lai tas bieži ir, kā rokas bremzes, kur visiem līdzīga strēma, sarunu tēmas, izejamās drēbes, ziemā slēpes vai ar pultīm pilns klēpis, tas viss vērpjas un vērpjas pa dzīvi, bet es izraujos ārā no tā un esmu brīvs. parasti pārdomu saraksti, tie ir parasti pārdomu saraksti, kas kraujas kaudzē pat tagad ,kad esmu sajuties svabadi."