tūlīt būs divpadsmit. atkal bezmiegs. ja es teiktu, ka tas mani moka, es melotu, jo , jā, fiziski miegs būtu daudz racionālāks nakts pavadīšanas veids, bet garīgi es izbaudu katru nenogulēto minūti. tikai tad, kad apkārtējo acis ir slēguši sapņi, kad tumsa apņem it visu, ko kāds ar varu neizgaismo, un kad, kā šonakt, pilnmēness tur abas acis vaļā par katru, kam dienasgaismā nav neviena, kas par viņu gādātu, tikai tad es varu palikt tik ilgotajā divvientulība ar savām domām. nē, nē, nav jau tā, ka visu dienu dzīvoju kaut kādās īsti nedefinējamās mokās, kuras rada neesošā iespēja pabūt vienatnē, bet nakts ir tā, kas aktivizē slepeno sajūtu pārvēršanos domās, kas pa dienu slēpjas pat no manis pašas. un lūk- atkal ir tāda nakts, kad galva pilna ar jūtām, domām, cilvēkiem, attiecībām, darbiem, plāniem un daudz ko citu. bet žēl, ka nevaru apgalvot, ka šoreiz tas izraisa kaut ko sevišķi pozitīvu. vairāk skumjas, pamestības sajūta, nožēla, nespēks un bailes ir tas, kas to visu raksturotu. un atkal es nesaprotu, kāpēc es nevarētu būt akmens vai zāle, vai koks... tiešām- kāpēc es nevarētu būt viens sasodīti nejūtīgs koks?...