šodien man bij jāatgriežas darbā. viennozīmīgi nevaru pateikt- gribeju vai nē, bet tgd ,kad diena ir gala, es sapratu, ka nepavisam negribu. necik. nemaz. es nevaru izturēt to ikdienišķību, as takal parņem manu pasauli. es gribu kliegt :"stop!". man pietiek, es negribu,lai tas viss atkal sākas un ir tā, ka bija pirms tam. redz kā, dīvaini, pāris dienas arpus ierastās vides un viss ta sagriežas ar kajām gaisā. man tgd viss vnk riebjas. un tas nav par traku teikts. man tiešām rieebjas. neko man negribas. vakar biju ballētis. uz savu mīļāko vtu un, zin kas, man nepatika. es domaju iedzert, bet man vispar negaja iekšā. es aizdedzinaju cigareti, bet man palika gandrīz slikti jau no pirmā dūma. man nebribas runāt nearvienu. pilnīgi nearvienu. es klausos cilvekos, izmoku kaut kadu sejas izteiksmi, kas it ka paustu kaut drusku ieinteresetibu, bet tas nākas sasodīti grūti. mana sejas izteiksme ir tada- neko neizsakoša- ne prieks, ne bedas, ne dusmas vai pārsteigums. nekā. absolūti nekā. tuksums. manī mīt tukšums. es gribu projam. ai, es nezinu... es... jā... vienu dienu man atrakstīja kāds, kurš bija. jautaja, ka ma ejot un tā... pirmaja brīdī man patiešām bija vienalga, bet tad, kad atbildēju un saņēmu pretatbildi, es ta pēc viņa sailgojos... nolādēts... kāpēc pasaule ir tik sarežgīta? es nevaru to izturet. vis jau ta apnicis. gribas kaut ko vienkaršu un labu. sirsnīgu. mīļu.