nu gan... esmu nostrādājusies ka vai gandrīz neprāts. tagad 7 dienas pēc kārtas bez brīvdienām, palikušas ir vēl 3, tas gan labi, bet ceru, ka pa ceļam uz nākamo brīvdienu pa šīm 3 dienām nesajukšu prātā. kaut gan- tas, kas gaida 5dienas vakarā ir to vērts, lai nedēļu tā novergotu. kas tas ir, kas mani gaida? es došos ārpus šīs mīļotās valsts robežām uz vietu, kur cilvēki runā manā mīļākajā valodā. un pavadīšu tur 4 dienas. bet atvaļinājums man ir vesela nedēļā. NEDĒĻA!!! tik daudz brīvu dienu es neesmu piedzīvojusi kopš pagājušās vasaras!!! nu tāds prieks:).

bet manu prātu dara bēdīgu tas, ka nav, kas to darītu priecīgu :(. nav tā cilvēka, kura klātbūtne darītu ikkatru manu domu tik krāsainu un laimīgu. nu ik palaikam jau te man uzrodas kāds, kurš vēlētos būt tas, kurš liktu man lidot, bet man negribas, negribas nevienu no tiem... es gribu kādu citu. varbūt to, kurš bija, bet varbūt... es nezinu, es turpinu būt apjukusi, bet vienu es zinu tiešām, ka naktīs man tik sasodīti gribas kādam pieglausties, gribas no rīta pamosties un ieraudzīt smaidu, gribas saņemt ziņu, kas liktu tīksmes skudriņām pārskriet pār ķermeni, gribas, lai kāds atglauž manus matus, kurus vējš sapūtis priekšā sejai, gribas tās siltās plaukstas vai aukstās, ko sildīt... nu gribas... un tas var izklausīties tik stulbi un nodrāzti, bet tas,kurš teiks, ka viņam tā nekad nav bijis ir vai nu šausmīgi laimīgs vai vienkārši melis. un tātad- es turpinu būt muļķīga un gribēt to visu...