meklējot ceļazīmes
Dažreiz var rasties mānīga sajūta, ka laime ir pastāvīga un tās svārstības starp izmisumu vai tukšumu ir tik nemanāmas, ka ignorējamas. Ilūzija par citu cilvēku spēju būt godīgiem un pretimnākošiem, pat tādu, ar kuriem guļam, ir potenciāli bīstama, jo sāpina visnepiemērotākajā brīdī. Šis ir strupceļš, jo pagaidām neredzu, kur doties tālāk. Vientulīgā askētismā, kādu piekopu studiju gados? Ar stingru kontroli, kas un cik daudz ienāk manā privātajā telpā, samazinot šo cilvēku daudzumu līdz minimumam? Vai mesties iekšā "dzert un drāzties" attieksmē, baudot visas iespējamās apreibinošās vielas un mežonīgu seksu ar svešiniekiem, kā darīju vēl pirms pāris gadiem? Vēl pastāv iespēja atgriezties pie kristīgās ticības, kas gan, ņemot vērā manu progresu domāšanā kopš pusaudžu gadiem, būtu samērā sarežģīti. No otras puses fitness esot daudzu jaunā reliģija, turklāt ar krietni uzskatāmāku labumu nekā vingrošanai baznīcā uz celīšiem un mea culpa noskaņās. Galvenais izturēt šo noskaņojumu, kad vienaldzības dēļ pret visu radusies vīpsnājoša un noskaņa no sērijas "kas būs, tas būs". Izturēt to, ka vienīgie gaismas punkti vienaldzības tumsiņā ir sāpes.
Sapratu, kas būtu ideālais scenārijs: vingrot divatā ar kristīgi noskaņotu un zāli pīpējošu vai sēnes ēdošu fitnesa treneri, kurš pēc tam mani kārtīgi izdrāztu. Ja kādam ir kontakti, welcome!