vulvas monologs
Žēl, ka ciba nav videoblogs. Rakstu ar lielu piespiešanos, ne tā, ka negribētu vai nebūtu ko teikt, nē, visa kā ir daudz un pa dienu galvā maisās dažādi interesanti ieraksti, kuri vakarā izplēn. Jo nogurums. Jo negribas rakstīt vien par apēsto, nopirkto vai uzvilkto, pat redzēto vai izlasīto nē, savukārt lielajām tēmām pietrūkst spēka koncentrēties. Saķert visus tos pareizos vārdus un salikt pareizajā secībā, visa dienas koncentrēšanās deva iztērēta darbā. Bet kamēr tu kūlu, tikmēr kaimiņš... rada blogu fallnesis, tādu mēslu es sen nebiju lasījusi. Ja cilvēki drīkstētu spriest par seksu tikai pēc šī bloga, tad mums visi Latvijā būtu svētie tēvi zbigņevi, īsāk (khe, khe) sakot, bez seksa. Trakākais tas, ka tēmu atlase vēl būtu diezgan daudzveidīga un teorētiski tur varētu (un vajadzētu) radīt patiešām interesantus ierakstus, ņemot vērā konkrētā cilvēka pieredzi. Taču valoda, interpretācijas, vispārinājumi, kas nevieš uzticību, vai nav par daudz skaistuma vienā vietā. Ja tas cilvēks nodarbojas ar seksu tikpat slikti kā par to raksta, man tiešām žēl visu to sieviešu. Vajadzētu saņemties un spert pretī, izveidot atsevišķu cibas kontu, kurā aprakstīt attiecīgās tēmas no sievietes skatpunkta, turklāt normālas sievietes, ne tā savādā un nekur neesošā hibrīda, kas atklājas tajā blogā. Sievietes, kurām patīk nekopti vīrieši. Sievietes, kurām nepatīk redzēt prezervatīvus uz partnera locekļa. Sievietes, kuras vienmēr norij (jā, kā tad). Pēdējais ieraksts vispār kronis visam: "Pieredze rāda, ka nospiedošam vairākumam Latvijas dāmu nav īpašas pavilkšanās uz to, ka viņām laiza". Bļe, ja to visu nosauc šādi, arī man "nebūtu īpašas pavilkšanās".