martiņš
Šis mēnesis sācies izcili pretīgi. Sāksim ar to, ka nupat no servisa dabūtais velo pusceļā sadalījās reizinātājos un dabūju to vest pie nepazīstama, tuvumā esoša meistara. Esmu nogurusi no tā, ka visi grib būt direktori un mārketinga speciālistes, bļe, neskaitot pūļus ar jaunajiem un talantīgajiem dziedātājiem. Kur ir kārtīgi zelta roku cilvēki, kur ir apavu meistari, kuru darbs kalpo ilgāk par trim soļiem, kur ir elektriķi, kuru veikums neizskatās tā, it kā vadi būtu caur paši ziniet ko vilkti, kur ir manikīra speciālistes, kuras māk uzlikt normālu gēlu un tas nenotiek Ķengaraga dzīvoklī, kur pārdevēji, kuriem neriebjas savs darbs? Runājot par direktoriņiem, šodien darbā parādīju savu raksturu. Stāsts īsumā tāds, ka man savas darba vietas vajadzībām bija jādabū rokā kāda liela Latvijas uzņēmuma valdes priekšsēdētājs, galvenais galvenajiem. Iemesls pamatots, t.i. ne jau lai parunātu par laikapstākļiem viņu meklēju un naudu manai darba vietai no šī uzņēmuma arī nevajag. Mājaslapa viņiem tāda lakoniska, korekta un nebīsimies šī vārda - profesionāla, domāju, iešu parasto ceļu, nosūtīšu informatīvu un pārskatāmu, noformētu bez kļūdām e-pastu, sazvanīšu biroja vadītāju (ne sekretāri, bet patiešām vadītāju), noskaidrošu, kas un kā, kad un kur, paskaidrošu intereses iemeslus un lieta darīta. Nē, sāksim ar to, ka e-pasts jau palika vecs un sāka smirdēt, bet uz viņu neviens tā arī netaisījās reaģēt, tāpēc šodien beidzot ķēros pie nopietnākiem līdzekļiem. Pēc mana zvana un 3 minūšu sarunas, kurā man nazālā balsī būtne, kuru vizualizēju kā trīsdesmitpiecgadīgu kuci, paskaidroja, ka diezin vai un visdrīzāk, ka nē, sapratu, ka saziņas kultūra šajā valstī ir pilnīgā dirsā un ja nevar tā pieklājīgi, tad būs, kā es to vēlos. Pēc pāris zvaniem citiem galvenajiem, kurus pazīst mana priekšniecība, telefonā jau vadīju minētā uzņēmuma vadītāja numuru un īsā, pieklājīgā sarunā ar milzīgu atsaucību no viņa puses, nokārtoju to, kas bija kārtojams. Nu kucei zvanīju otrreiz, bet nu jau vairs ne tāpēc, lai ko lūgtu, bet lai informētu, ka viss notiek ar vai bez viņas kuciskās piekrišanas. Labi, es saprotu, ka savi priekšnieki jāsargā, bet ja strādā tādā vidē, tad mazliet smadzeņu, lai atfiltrētu, kurš ir pilnmēness cilvēks un kurš zvana par tēmu, jau nu vajadzētu izmantot. Ziniet, man šis nesagādā nekādu prieku, ja neskaita pāris sekundes, kurās jutu caur klausuli pilam indi no viņas lūpām, jo te nu bija - bezkaunība pret bezkaunību, bet varēja taču arī bez tā visa iztikt. Varēja taču mierīgi un pieklājīgi bez apkārtceļiem. Un tad nav brīnums, ka cilvēki saiet sviestā, sāk iet klausīties visādus uģus kuģus un ineses ininininini, jo pat viņi, salīdzinājumā ar šādiem vēsajiem un lecīgajiem (bez pamata lecīgajiem, protams, vienkārši māmiņa aizmirsusi elementāru pieklājību, bļe, iemācīt) kādā brīdī apmulsušākiem un grāmatas nelasījušiem var šķist pareizā izeja no visa, ko ar mums nodara nauda. Iedomājieties, ir taču kolektīvi, kuros tevi nepieņem tikai tāpēc, ka valkā lētākas kurpes un neņem uz kredīta aifonu. Es pat nezinu, smieties vai raudāt par šo visu.