entries friends calendar user info Previous Previous
Draugi
ulvs
[info]ulvs
Add to Memories
Tell A Friend
Holivudas antisātanistu watchdogam viginaltcitizen labs raksts par Timberleika jauno gabalu "No angels". Industrija galīgi afigeļi norādīt tik tiešā veidā uz to, ka visa pamatā ir luciferiāniskais kontrakts. Vistiešākā smiešanās sejā ir aina, kur viņš beigās atver bagāžnieku un tur guļ tas, kurš nav viņa alter - ne jau fiziski, bet psiholoģiski, kā 2 rituālistiski (un in a Skinnerian manner) nošķeltas personības - vecā ieslodzīta, nu jau ne tik jaunā gatava baudīt slavas augļus. Tāds tiešums no viņu puses šķiet teju bezkaunīgs - kā smiešanās cilvēku sejās. "Mēs zinām, ka jūs saprotat, bet mums pohuj, jo mums izsenis pieder kontrolpakete, tāpēc varam tik tieši ar to visu koķetēt". For dummies - runa nav par 80s sātanismu, kur metālisti dzer zīdaiņu asinis un rok kapus, bet gan simbolisku kontraktu ar the Big Chief, lielo triksteru, slavas un naudas ģenerētāju. Bobs Dilans vismaz viņu sauca par Big Chief. Neko daudz gan viņš neatklāja, runājot par to, ka ir "bound to his musicianship by blood". Gribi negribi - jāizklaidē līdz nāvei.

Raksts: https://vigilantcitizen.com/musicbusiness/the-blatant-luciferian-symbolism-in-justin-timberlakes-no-angels/

Mūzikas video:
https://youtu.be/hAnePKLB1EY?si=qNIbtyhX2DxRSIb1
au
[info]au
Add to Memories
Tell A Friend
vakar biju uz jrt.
lai gan domāju, ka teātris būs pārpucēts un pārāk svaigremontīgs, tā nebija. māja ir jauka, joprojām maza un silta. drusku maldījāmies gan.
un
lai gan domāju, ka hermanis jau sen ir, nu, kā lai tā pieklājīgi pasaka, galvā sapisies, wow, cik izrāde bija laba.

ar pietāti pret grāmatu, ar pietāti pret katru aktieri, ar pietāti pret skatuvi (nekādas scenogrāfijas, daži rekvizīti), vibrējošs transs, trapīgs stāstījums, trupas siltums, blīvums un trauslums.

un man kaut kā ļoti vajadzēja atkal atcerēties, ka viss ir pārejošs, viss ir mirstošs, tikai drusku maģijas paliek.
inese_tk
[info]inese_tk
Add to Memories
Tell A Friend
marts
What Is the Dominant Emotion in 400 Years of Women’s Diaries?
A new anthology identifies frustration as a recurring theme in journals written between 1599 and 2015
au
[info]au
Add to Memories
Tell A Friend
arvien biežāk uznāk tādas nospiedošas, bet ne pārāk lielas, bailes un skumjas, ka no šīs pasaules nav iespējams izkāpt.
ceļojot kaut kā likās, ka esam brīvāki, kustīgāki, tas ir perfekts eskeipisms, tomēr tieši ceļojot arī līdz kaulam izjutu, cik pasaule ir maza, un cik mēs ievainojami. un nav tādas vietas, kur paslēpties. ja nu vienīgi opija mākonī, ne.
un ikdienas lēmumi - no "braukt ar riteni garām ru vēstniecībai vai nē" līdz "vai pasūtīt dārgās flīzes vannasistabai" - visu laiku ir tādā kara esamības un tuvākas iespējamības ēnā.

un es redzu to mazo mazo apdzīvojamo zemes daļu, nelielu svītru starp zemi un mākoni, tas taču klaustrofobiski.

vīrs saka, ka varbūt man vienkārši pietrūkst saules.
ulvs
[info]ulvs
Add to Memories
Tell A Friend
Šodien ar Esteri fragmentāri skatījāmies Lovelace k-dzes (Deepthroat zvaigzne) 1969.g. porneni ar suni. Saucas Dogarama jeb Dog Fucker. Diezgan pretīgi. Neiesaku. Video.
inese_tk
[info]inese_tk
Add to Memories
Tell A Friend
marts
lasot un domājot par Grīnbergu un viņu laika/domubiedru brīnišķīgajiem, aizraujošajiem, nervus kutinošajiem, drosmīgajiem un arī demokrātiju nodevīgajiem piedzīvojumiem, jau kādu laiku atpakaļ aizdomājos par to, ka patiesībā kaut kādu lielu daļu no manas vērtību sistēmas ir veidojusi padomju propaganda. es iemācījos lasīt, jau ļoti maza. bērnudārzā negāju un lasīju visu, kas bija pieejams. protams, man pirka arī jaunāko literatūru, bet daudzas man ļoti mīļas grāmatas, kuras es pārlasīju atkal un atkal bija no manas mammas bērnības (50. un 60. gadi), arī brāļa (mums ir 8 gadus starpība). es lasīju "Greizo spoguļu karaļvalsti" un "Zaļās maskas" un "Katrusīte jau liela" un citas. es sāku iet skolā laikam 1992. gadā un man no visas sirds bija bēdīgi, ka es nevarēšu iet pionieros, jo tādu vairs nav. es biju tik daudz par viņiem lasījusi. viņi bija godīgi un biedriski un draudzīgi. gudri, attapīgi, fiziski izveicīgi. aizstāvēja vājākos, palīdzēja veciem cilvēkiem, sargāja dabu. viņi kopā, draudzīgā pulkā nodarbojās gan ar izklaidējošām un priecīgām lietām, gan nopietnām un izaicinošām, kas prasa drosmi un tālredzību. viņi godīgi atzina savas kļūdas un viens otru atbalstīja. kāpēc gan lai bērnam negribētos kaut kam tādam līdzināties un iekļauties tādā pulkā? vecākiem manas bēdas par pionieru neesamību likās uzjautrinošas. es it kā arī zināju, ka padomju savienība ir slikti. mana mīļā Ulmaņlaiku vecmāmiņa diezgan atklāti ienīda krievus un stāstīja stāstus par viņu zvērībām no savas jaunības, kā arī mācīja savā bērnībā aktuālās morālās vērtības (godīgums un vecāku godāšana un čaklums). no manis netika slēptas mammas ģimenē notikušās izsūtīšanas. bet bērna prātā ir visai grūti salikt kopā šo informāciju ar to, ko var lasīt padomju propagandas bērnu literatūrā.
vērojot aktuālos notikumus mūsdienu politiskajā skatuvē un skatoties youtube video, kuros parastiem Krievijas iedzīvotājiem tiek uzdoti dažādi jautājumi, es regulāri uzmetu aci plauktam ar bērnu grāmatām un domāju, ka vienreiz jāsaņemas un jāizlidina visas tās Katrusītes makulatūrā. neesmu vēl saņēmusies, gan tāpēc, ka tas ir pats augšējais plaukts - tur tad jākāpelē un jācīnās ar sen neslaucītiem putekļiem, gan tāpēc, ka es grāmatas un to varoņus vienmēr esmu uztvērusi (un izmantojusi) kā savus draugus. Katrusīte bērnībā bija mana draudzene. nav viegli viņu tā vienkārši iemest miskastē.
atgriežoties pie skolas, kurā es sāku iet tajā, laikam, 1992. gadā - nebija jau tā, ka neatkarības atgūšana notiktu vienā acumirklī. mums joprojām bija, vismaz daļa, padomju laikā izdotas mācību grāmatas, un, kas šķiet vēl svarīgāk - padomju laikā ražotas skolotājas un skolotāji. man, protams, neviens to nelika mācīties, bet es joprojām atceros pantiņu no, šķiet, ka mūzikas mācību grāmatas:
atausis saulains aprīļa rīts
liekas pats ļeņins soļo mums līdz
viņam pie volgas šūpulis kārts
pasaulē dzīvo ļeņina vārds
protams bez bērnu un mācību literatūras bija jau arī televīzija, ar ierastajiem krievu kanāliem un padomju filmām un multenēm. bet tas paliek pārāk plaši šī ieraksta ietvaram. šajā jautājumā šobrīd neiedziļināšos
diezgan daudz par šo runājām čatojām viņdien ar Briedi. tā bija ļoti interesanta saruna. piemēram, ka Ziedoņa 80. gadu ābece tolaik šķitusi brīva, bet to skatoties tagad var redzēt nodevu, kura šķiet nevajadzīgi liela.
atkal pie padomju propagandas morālās stājas un vērtību sistēmas atgriezāmies vakar sarunā ar K. braucām mājās no Rīgas un kaut ko runājām par ideālismu un nokonformismu. K runāja par to, ka mēs (mūsu paaudze?) to kaut kā saprot, bet ar jaunākiem cilvēkiem, piemēram, KVFR kolēģiem vai K grupas (ne Tesas) biedriem tas ir problemātiski. ka viņiem nav kaut kāda vārdos grūti aprakstāma (ideālisma?) faila. K likās, ka tas ir tāpēc, ka mums ir hardcore/diy kultūras saknes. es gan nezinu cik ļoti man tādas ir, manliekas, es šai subkultūrai esmu tomēr pieskārusies tā ļoti margināli un drīzāk jau ar attālinātu, pētniecisku skatu (rakstot bakalaura darbu). es teicu, ka varbūt mēs vienkārši esam nerealizējušies pionieri. galu galā nonkonformistiska un ideālistiska cīņa idejas vārdā ir gan padomju, gan mūsdienu Krievijas propagandas naratīva pamatā. tas bija pamatā visai manu vecvecāku Grīnbergu dzīvei. skaidrs, ka manā un K gadījumā mēs piedzimām vienā, bet uzaugām citā iekārtā un sistēmā, bet pirmās sistēmas struktūras, droši vien tur pašā apakšā neredzamas, nepjaustas un neievērotas tomēr ietekmē un nosaka veidu kā mēs domājam un rīkojamies. mēs piedzimām PSRS, bet tomēr tik ļoti tās pēdējā brīdī, lai būtu pārāk mazi, lai paspētu reāli uz savas ādas izbaudīt to, kā patiesās izpausmes atšķiras no tā, kas rakstīts grāmatās. mans brālis, piemēram, paspēja. viņš piedzima 1977. gadā, paspēja drusku pabūt pionieros un izjust kāds tas ir bulšits un neatbilst propogandas grāmatām. es īsti nē. ja nu vien dažu skolotāju liekulīgajā skolēnu audzināšanas stilā.
domājot par šo visu, mūsdienu Krievijas nākotne liekas ļoti, ļoti, ļoti drūma un bezcerīga. un vakar, piemēram, dzirdēju ziņu sižetu, par to, ka Latvijā var iegādāties krievu jauniešu propagandas seriāla čipsus (tiekot izķerti) un ielās intervētie jaunieši nesaskata tur nekādu problēmu. foršs seriks esot, praktiski visi klasesbiedri skatoties.

runājot par Grīnbergiem - iepriekšējā ierakstā minētā Marianna Ozoliņa, kura redzama fotoattēlā no Nicas un, kura kopā ar Alīnu darbojās Dunkanu darbnīcā, mūža nogalē visai atklāti (atbilstoši 1989. gadam) izteicās par vilšanos iekārtā, par kuras ideāliem cīnījusies. man, protams, patiktu, ja es varētu lasīt tādas intervijas arī ar saviem vecvecākiem. bet nevaru. un viss, kas ar viņiem saistīts sastāv no vienas puses - no ļoti cietām, taisnām, asām, spilgti sarkanām līnijām, no otras puses - šo līniju starpas ir aizpildītas ar tādu biezu, mīkstu, blīvu muklāju, kurš zem gājām līgojas un ir staigns un sevī slēpj, iespējams nekad neatrodamas atbildes uz ļoti, ļoti daudziem jautājumiem.

tāpat lasot Grīnbergu un viņa laika/domubiedru atmiņas, tai skaitā [info]basta dāvāto "Čekas šofera atmiņas", kopumā tas, ka tie cilvēki nonāca tur, kur nonāca un darīja, to ko darīja liekas visai likumsakarīgi. rodas sajūta, ka pret sabiedrības grupu, kuru viņi pārstāv toreiz izturējās kaut kā zināmā mērā līdzīgi, kā mēs šodien izturamies pret vietējiem krievvalodīgajiem. viņi dzīvoja citā informācijas telpā, kurā tika ievilkt apzināti no šīs informācijas telpas radītājas varas. un tas, kas viņu informācijas telpā nonāk no pamatpasaules, jeb normālās pasaules viņiem tikai apliecina, ka tā informācijas telpa, kurā viņi dzīvo ir pareizāka, labāka, skaistāka, morāli tīrāka un augstvērtīgāka (es kaut kad iepostēšu fragmentus no Alīnas atmiņām par piedzīvoto cietumā kā politieslodzītajai). manai Latvijas laukos plaukstošajai un zeļošajai un Ulmani mīlošajai (mīlēt mācītajai) mammas mammai tādi Grīnbergi un viņu savādās aktivitātes likās marginālas un nesaprotamas. bet rezultātā Ulmanis pazuda, Grīnbergi palika. man tiešām liekas (un jo īpaši, kopš pirms pāris gadiem paviesojos dažās krievu skolās), ka ar savu attiekmi pret krievvalodīgajiem pēc neatkarības atgūšanas, mēs esam ļoti sašāvuši sev kājās. propagandas ietekme ir patiesi neaptverama visdziļākajos psihes līmeņos.

Tags: , ,
Garastāvoklis:: jāsāk kaut kas darīt
Mūzika: K ar metronomu tinkšķina basu

inese_tk
[info]inese_tk
Add to Memories
Tell A Friend
marts
es tik te rakstu melanholisku Grīnbergu spamu, bet īstajā dzīvē viskautkas notiek un tas ir tik intense, ka negribas tajā intensitātē kavēties un vēl par to rakstīt. nav, tā, ka akurāt slikti, vienkārši tāds ļoti blīvs periods.

šajā sakarībā likās interesants pagājšnakts sapnis. detaļās neiedziļināšos, jo kuram gan tās interesē, bet bija jābēg no slepkavas. tāda kankaraina, urlīga vīrieša, kas likās truli ļauns un vispār bez apziņas. pirmajā reizē izbēgām, bet tad viņš mūs atkal atrada un lauzās iekšā telpā un nebija vairs iespējams noturēt durvis un viņš jau nāca iekšā. likās, nu viss cauri ir, bet tad es sāku domāt - hmm, bet šis taču ir mans sapnis. es pieskāros viņam ar roku un sirsnīgā, līdzjūtīgā balsī sacīju - kas Tev noticis? vai var Tev kaut kā palīdzēt? vīrietis atkāpās pāris soļus atpakaļ un vienkārši izgaisa.
varbūt tā bija persona, kas pirms pāris mēnešiem noslepkavoja rūķi. t.i. man pirms pāris mēnešiem bija sapnis, kurā tumsā skrēju pa tramvaja sliedēm un aiz kaut kā aizķēros - pacēlu to, aiz kā aizķēros un izrādījās, ka tā ir nocirsta rūķa galva.

Tags:

ulvs
[info]ulvs
Add to Memories
Tell A Friend

  • Diezgan stilīgs krekls, ne? Varbūt kāds zina, kurā veikalā tādu var nopirkt? Tas minimālistiskais raksts mani nogalina. Tiek radīta papildus dimensija, rodas iespaids par tādu kā izcilni. Foto, starp citu, redzams Maskavā notikušā terorakta iespējamais dalībnieks.

    Īss komentārs par teroraktu. Ja tas būtu noticis pirms diktatora simboliskās pārvēlēšanas absurdā teātra, es apsvērtu ārēja ienaidnieka esamību. Bet man liekas, ka šoreiz (tāpat kā pirms Otrā Čečenijas kara) ienaidnieks ir iekšpusē.

    Būtiski, ka terorakts krievu apziņā iesoļo roku rokā ar vēl diviem realitāti kropļojošiem jaunumiem - īsumā, Krievija savu barbarisko iebrukumu Ukrainā pirmo reizi pasludināja par karu un paziņoja par divu jaunu armiju izveidi. Tas nozīmē, ka Mūžīgā Gaļas Mašīna beidzot sāks apzināt un apstrādāt atlikušos cilvēkresursus - līdz šim no plašas iesaukšanas izsprukušajiem vīriešiem un maziem, tikko pilngadību sasniegušiem puikām no Maskavas un Sanktpēterbugras rajoniem.

    Terorakts kā šovinistiskās sabiedrības daļas saliedētājs, terorakts kā pamats ieviest skarbākus likumus un lielāku kontroli. Paredzams, ka ceļā uz totālu kontroli, pilsētās tiks ieviestas Ķīnas modeļa novērošanas sistēmas- kameras un AI, kas analizē sejas vaibstus un vara, kas izseko katru tavu soli, darbību, domu.
inese_tk
[info]inese_tk
Add to Memories
Tell A Friend
marts
čats ar Briedi mani iedvesmoja mazliet vairāk iedziļināties šajā fotogrāfijā
pirmā tātad Alīna, par otro apjēdzu, kas ir domāts ar J. Griķis Grīziņš - Vārnu ielas republikas autors taču. bet Marianna Ozoliņa arī ir strādājusi pie Raimonda Dunkana un izrādās rakstījusi arī kaut kādas atmiņas par Francijas laiku. periodikā ir atsauce uz RMM krājumu. jau uzrakstīju krājuma glabātājai epastiņu. varbūt beidzot būs kaut kas vairāk par Alīnas Francijas posmu.
turpinot par fotogrāfiju - pagaidām nav vairāk skaidrības par dāmu rūtainajā kleitā vārdā Irma un dāmu - pēdējo no kreisās puses. otrs kungs ir Emīls Sudmalis - viens no iepriekšminētā izdevuma Informators aizsācējiem. izrādās arī darbojies pie Dunkaniem. vispār rodas iespaids, ka Dunkanu darbnīca čum un mudž no latviešiem. jaunās izstādes Beļcovas muzejā kuratore gan zināja tikai par Aiju Bertrāni.
____________________

Savās atmiņās LLA pasniedzēja Marianna Ozoliņa stāsta: «Atkal sastapu Griķi 1926. g., šoreiz Francijā. Pirmo reizi 1926. g. vasarā Nicā, kur tai laikā strādāju kādā lietišķās mākslas darbnīcā. J. Griķis, dabūjis zināt, ka Nicā dzīvo un strādā vairāki rīdzinieki, atbrauca uz Nicu pavadīt savas d vnedēļu brīvdienas. No pazīstamiem latviešu sabiedriskiem darbiniekiem Nicā tai laikā uzturējās Emīls Sudmalis un darba studente Alīna Vilde, bez šiem vēl arī citi jaunieši. Visu brīvo laiku mūsu bariņš pavadīja, klaiņojot pa kalniem. J. Griķis bija nenogurstošs tūrists. Daž<ārt sestdienas vakaros pirms likšanās uz auss vīnudārzu sargu pamestajās salmu būdās ilgi sēdējām uz kraujām virs tālās jūras. Griķis lasīja savas dzejas...
(..)
Pēc atgriešanās Latvijā Grīziņš dzīvo pie brāļa Eduarda Cēsīs, tad kopš 1931. gada oktobra ārstējas Sarkankalna psihiatriskajā slimnīcā. Dažus gadus viņu ārstē Dr.mcd. Jānis Vilde, panāk īslaicīgu atlabšanu, bet pilnīga atveseļošanās vairs nav iespējama, jo slimība ļoti smaga — šizofrēnijas katatoniskā forma, un tās efektīvi ārstēšanas paņēmieni tolaik nebija atklāti. Par Jāņa Grīziņa nāves cēloni ir trīs versijas. J. Vilde stāsta, ka Grīziņu kopā ar citiem smagi slimajiem 1941. gada 27. jūnijā vācieši aizveduši uz Biķernieku mežu, kur nošauts un apglabāts masu kapos. Alīna Grīnberga raksta, ka vācu okupācijas laikā viņš noindēts slimnīcā. J. Ozols «Latviešu literatūras vēstures» 5. sējumā, pamatojoties uz Rīgas Civilstāvokļa aktu reģistrācijas biroja ziņām, raksta, ka Grīziņš miris ar tuberkulozi.
/JĀNIS GRĪZIŅŠ FRANCIJĀ
1969.07.01 Karogs
RITA BEBRE/

A. Vilde-Grīnberga un M. Ozoliņa, kas tolaik uzturējušās Nicā Raimonda Dunkana mākslas darbnīcā, atceras, ka vispirms acis dūrušies Grīzina trūcīgie dzīves apstākļi. Universitātes pabalsts bijis mazs. 1927. gada ziemā saslimis un tā vairs nav atspirdzis, pastiprinājusies depresija, vajāšanas mānija. Tikai šodien var teikt, ka šim GrTzina aizdomīgumam ir bijis pamats nelegālajās organizācijās bija ielavījušies provokatori. Stiglica politiskās pārvaldes aģentūra savus uzmanāmos neizlaida no acīm arī ārpus Latvijas.
/Vēlreiz par Jāni Grīziņu! Ko zinām?
1989.08.05 Literatūra un Māksla
LĪVZEMNIEKS, VIKTORS/

darbojās žurnāla «Vienība» redakcijā (1925) un tika izvirzīts strādnieku sarakstā par Saeimas deputāta kandidātu. Kad sākās komunistiskā saraksta kandidātu vajāšana, Sudmalis emigrēja uz Franciju. No turienes viņš sūtīja Latvijas kreisajai periodikai pa dzejolim*, pa aprakstam, bet reiz pat kopā ar Aisedoras Dunkanes baleta trupu ieradās Latvijā un piedalījās dažās viesizrādēs provincē, gan tikai statista lomā, baltā togā tērpies (par ko ļoti kaunējās).
/Emīls Sudmalis
1968.07.01 Karogs
JŪLIJS ĶIPERS/

*te būs viens dzejolis, bet te vēl viens

Tags:
Garastāvoklis:: ļoti noguru
Mūzika: lietus un vējš sitas logā

au
[info]au
Add to Memories
Tell A Friend
visa cita starpā es uz tādu atgriešanās eiforiju piereģistrējos skriet pusmaratonu maijā.
ārā ir slikts laiks, vēss, man ir iesnas, izskrējusi esmu, šķiet, tieši reizes četras. drusku mēģinu sevi mierināt, ka esmu pietiekami spēcīga, lai vēl paspētu, nu tur joga katru rītu, daudz staigāju, braucu ar riteni. vai ne, what can go wrong.
un aizvakar biju uz vienu funkcionālo treniņu, tā laikā pat īsti neiesvīdu, labi jutos, grūtību nebija, bet šodien, bet šodien.. - pa trepēm uzkāpt nevaru, apsēsties nevaru, pieliekties nevaru.
tātad - kājas -, kas man noderētu pusmaratonā un kas, manuprāt, nebija nemaz tik vājas, izrādās ir supervājas.

// vēl cita starpā, kādu jūs man ieteiktu, tādam svētdienas vingrotājam, pulkstenīti nopirkt? man jau svarīgākās laikam ir "kā izskatās" kategorijas, bet drusku gribētos arī sekot līdzi sirdij un tā.
profile
tiika
User: [info]tiika
Name: tiika
calendar
Back Jūlijs 2018
1234567
891011121314
15161718192021
22232425262728
293031