Psihopomps (grieķu val. psychopompós jeb ψυχοπομπός), mirušo cilvēku dvēseļu pavadonis. 

"Kosmiskā mīlestība ir pilnīgi nežēlīga un ārkārtīgi vienaldzīga" - Lillijs par ECCO jeb "Zemes sakritību kontroles biroju", kuru viņš iepazina, peldot izolācijas-flotācijas tankā, aizpeldot prom no sava ķermeņa un nonākot dažādās vietās, kas atbild par planētas Zeme (Gajas) apziņas mehānismiem.

Šos vārdus es vienmēr esmu izjutis sevī rezonējam kā augstāko patiesību. Lielajai Kosmiskajai Mīlestībai nerūp tas, vai tu iemācīsies dzīvot vai pakārsies. Tu esi tikai puteklis, kas aizplēnēs nebūtībā tieši tajā brīdī, kad tu pārstāsi apzināties sevi. Tu pazaudēsi sevi mirklī, kad pārstāsi rūpēties par savu templi un pārstāsi būvēt citus tempļus.

Taču reizē Kosmiskā mīlestība ir ABSOLŪTA PĀRPILNĪBA. Ja tu līdz kaulam pieņemsi to, ka tava jēga ir niecīga, tu iegūsi iespēju palielināt šo jēgu līdz pat tādam līmenim, kad kosmoss sāks rūpēties par tevi kā par īpašāku putekli. Kā par to putekli, kam lemts ieslīdēt Kosmiskajos zobratos un malties tur līdz bezgalībai ar smaidu, kas atvilkts līdz ausīm.

COSMIC LOVE IS ABSOLUTELY RUTHLESS AND HIGHLY INDIFFERENT

Carrying the loyalty to suffering

Babby. [ˈbæb - i]

Cilvēkiem ar šādu neirofenotipu.

Tsiba, the only outlet where I let my shadow roam free.

Labāku darbu ar sevi grūti iztēloties par šo.

Pasaule, kas netiek pierakstīta, neeksistē.

Es atzīstu, ka my hubris is that I look at the unwoken masses no elevētas perspektīvas. Paskatos uz cilvēku, kurš ir novītis un redzu, kā pasaule ir spiedusi viņu PIELĀGOTIES.

Žēl, ka pielāgojoties tu apslāpē savu autentisko liesmu, kas arī atbild par veselīgu psihi.

Es noskatos uz viņiem no augšas ne jau tāpēc, ka būtu labāks. Tādās kategorijās sen jau nedomāju.

Noskatos uz viņiem kā uz nožēlojamu biomasu, kas radīta lai kalpotu konkrētai elles mašinērijai.

Katra mentālā kaite ir neatrisināta pamatstāvokļa apslāpētā balss.

Varbūt palūdz psihiatram, lai viņš vienkārši ielaiž tev lodi pasaulē, jo tu tāpat neesi rūpējies par sevi un nerūpēsies, jo tev tik izmisīgi svarīga ir citu cilvēku percepcija.

Tu esi un būsi sūds līdz tam brīdim, kad pateiksi “nē”. Pietiek šarādes, es elpošu brīvu krūti - vienalga, kāds es nebūtu. Es varbūt esmu vislielākais kroplis, taču savā universā es būšu visburvīgākais kroplis tieši sev, savai dzīvesdziņai. Galvenais varonis savā mazajā pasaciņā - limitēta realitāte, taču vismaz VAIRS NAV VISLAIK JĀRAUSTAS NEIROTISKI!

Mans kolēģis, kuru 3 gadus "skoloju" par jūtīgu cilvēku-vīrieti, kurš nebaidās analizēt neko un spēj runāt par jebkuru tēmu. Esmu diezgan lepns ar rezultātu.

Viņš vakar mani patīkami pārsteidza ar vārdiem: "Bet kā tas ir, ka es tagad, kad esmu tik tālu pavirzījies uz priekšu, joprojām jūtos tāpat, kā kaut kad pagātnē - man nāk virsū trauksme par dzīvi, par to, ko es daru ar sevi ikdienā. Par to kā dzīvoju."

Un es viņam ar smaidu atbildēju: "Bet tas ir tieši tas stāvoklis, kuru tu tik ļoti ilgojies atkal sajust! Tu atkal jūti! Un tu redzi, cik sūdīgā vietā mēs esam kā civilizācija, kā indivīdi. Tu apzinies savu stāvokli - redzi, kā vide, kurā uzturies, tevi degradē. Tavs dzīvoklis, tava istaba, tavs darba galds. Par kādu cilvēku tā vide liecina? Tu beidzot vari atkal konstatēt, kas tev ir LABS un kas tev ir SLIKTS. Šis arī ir tas SMADZEŅU PLASTICITĀTES stāvoklis, kur veidojas jauni neironu tīkli - iztēlojies to kā kņudoņu smadzenēs, lai piešķirtu domai materiālu elementu, tādējādi iekustinot to ar autoritāti."