no noklausītajām sarunām (nekā daudz, tikai aprautas frāzes, kurās galvenais ir intonācija, nevis teksts, taču pamēģiniet iztēloties):
- kāds vīrietis iet pāri ielai un runā pa telefonu, apstājas, paceļ acis pret debesīm un satraukti kliedz: "Es saku - bļaģ! Es saku - pag, pag, pag!"
- pavisam jauns puisis ar meiteni ātri pamet RIMI, neko nenopirkuši un acīmredzami sastrīdējušies vai tuvu tam, dzirdu tikai pāris vārdus, ko saka meitene: "Bendžamins Natanjahu!" un pēc pāris sekundēm: "Es nevaru to atbalstīt!"

DELFI. Atvērtas attiecības nav tikai emocionāls izaicinājums – tās var būt arī fiziski un garīgi nogurdinošas. Atvērtas attiecības nozīmē ne tikai vairāk romantisku vai seksuālu partneru, bet arī ievērojami lielāku emocionālo ieguldījumu. Un, lai gan cilvēki izdzirdot vārdu "atvērts", iztēlojas brīvību, tomēr liela daļa šajās attiecībās tiek pavadīta savstarpējā saksaņošanā un neskaitāmās sarunās.

Ja es būtu miljardieris, es arī izvēlētos tikai sviesta ģīmjus jeb butter faced girls (nāvi klasiskajai skaistuma izpratnei!)

* mani nepaņēma uz Plotkinīgo erasmus+ Rumānijā aprīlī. man tiešām gribējās;
* KKF joprojām nemīl Līgas - kārtējo reizi nedabūjām. gaņau izspiedīsim albumu par saviem privātajiem līdzekļiem;
* dabūju otro sodu savā ~15 gadus ilgajā autovadītājas pieredzē;
* mežonīgā ātrumā kūst - pavasaris = forši, bet pelēka šļura - not so much;
* kaķis turpina svērt 8,3 kg, par spīti ierobežotajiem racioniem;
* izlasīju Hohmu. man nu tā.

+ barības ziņās: novārītas cūku pupas + cepeškrāsnī cepti tomāti + zilais siers + rozmarīns, ar kvinoju un rukolu = ļoti, ļoti labi.

Garastāvoklis:: baigi pelēks
Mūzika: kaķis miegā šņākuļo

šodien boulderinga zālē esmu uzrāpusies augšā, jaunākais skrien pāri visiem matračiem un līksmi kliedz - man ir jauns muskulis, man ir jauns muskulis!

visi klātesošie uzplauka.

Ar Kārli "Labo Dāmu" Biķernieku iepazinos pirms kādiem 19 gadiem. Vispirms sviesta cibā, Latvijas vadošajā blogu portālā, kur Kārlis sāka rakstīt trīs gadus vēlāk pēc manas reģistrācijas - 2007. gadā. Drīz vien iepazināmies klātienē pie Sandras M. viņas Rīgas komunalkā. Sākotnēji man Kārlis nepatika, bet tā bija mana nevis viņa problēma - viņš brīvi komunicēja ar meitenēm, kuras man patika (Irma, Sandra) tāpēc 1.mirklī es viņu uztvēru kā konkurentu un vēlēju viņam sliktu.

Taču ātri vien Kārlis mani savaldzināja ar savu sirsnīgo dabu. Viņam ļoti patika mūsu (Židrūns, Mazie Smirdīgie Kociņi) mūzika, tāpēc viņš arvien biežāk pavīdēja manā draugu lokā, kur es, iepazīstot viņu tuvāk, arī nostiprināju savu cieņu pret viņu kā cilvēku. Atceros, ka viņš bija sajūsmā, kad padalījos ar Židrūna 1.albuma failiem, kurus viņš ļoti vēlējās remiksēt.

Kārli tuvāk iepazinu, kad viņš sāka dzīvot pie manis un manas tā brīža draudzenes Ritas mūsu Lāčplēša ielas 3 istabniekā. Kad atradāmies ilgāku laiku prom, viņš ar prieku pieskatīja mūsu mīļo kaķenīti Elīnu. Ap to brīdi Kārlis manā dzīvē bija nostiprinājies kā spēcīgs un ļoti izteiksmīgs tēls, kuru katru reizi biju priecīgs satikt. Kārlis bija ļoti sirsnīgas un maigas dabas cilvēks. Jebkur, kur viņš atradās, Kārlis izstaroja siltumu un cilvēkmīlestību, tāpēc viņš ļoti viegli spēja nošarmēt citus.

Es vienmēr Kārli jutu to fonā esošo sāpi, to trauksmi, ko viņš ar vieglu sirdi nolika malā, lai baudītu dzīvi. Viens cilvēks ir paredzēts, lai atrisinātu savu pamatproblēmu. Cits ir paredzēts, lai izvairītos no risinājuma, taču, darot to, viņam netīšām var sanākt uzcelt jaunu pasauli, pasauli, kas ir daudz labāka par to, pasauli, kas ir iejūtīgāka, sirsnīgāka un atklātāka.

Katram savs ceļš.

RIP malvine_truse. Tiksimies aiz priekškara.

Biju uz pirmo "Dieva Amfetamīns, Tu, Imperator" koncertu Rīgā, tāpēc uz otro neiešu, jo vēl jūtu pirmo (tas bija nesen).

trešdien paņēmām pašdienu (nu kā paņēmām, no janvāra sākuma plānojām) un braucām uz vecpiebalgas ārēm distančslēpot. nu bāc, augstienes laikam nav mana stihija jeb kritu vairākas reizes (es līdz šim, manuprāt, no distanču slēpēm nebiju kritusi nekad), daudz kliedzu (pārsvarā, kad devos uz leju) un beigu beigās iekritu ar seju sniegā tā, ka pārsitu degunu. bāc, tik stilīgi. gribasspēku nezaudēju un pa vidu šīm tizluma epizodēm biju šainīga kā maijmēness.
tad mēs bijām Ziedlejās uz pirti un pēc pirmās iegremdēšanās dīķī mani parāva tradicionālā smiešanās (šoreiz par vārdu "deguns" - vai jūs esat padomājuši, cik absurds ir šis vārds?) un pēc otrās gremdes jau pašās beigās, kad vēl siltūdens baļļā stāvēju un skatījos uz mēnesi, mani parāva skaista noraudāšanās.

lai arī pasaules lieliskākā diena (starp citu - pēdējā saules un sala diena), esmu no tās nogurusi vēl pat šodien. tāda sajūta, ka baterija ir nosēdusies un gribas tikai ēst saldu un nekustēties.

uz lka 25gadu salidojumu nebiju, jo nākamajā dienā precējos, uz 35gadu salidojumu nebūšu, jo būšu Romā svinēt kāzu gadadienu.
nu kad tad es tikšu uz salidojumu???