Baudas · pauzes.

Šodien es pirmo reizi mūžā šuvu zeķes. Ko Tu šodien darīji pirmo reizi savā mūžā?

Es esmu nogurusi no gulēšanas, pareizāk no sapņiem, kurus es redzu aizmiegot. Es nezinu kā jūtas cilvēki, kuri nekad neredz sapņus, kā jūtas tie, kas pamostas tādā pašā pozā kā aizgājuši gulēt. Sapņošana mani iztukšo, ne tikai morāli, bet arī fiziski...

Pēdējo divu nedēļu laikā trīs reizes sapņos esmu zaudējusi savu vismīļāko cilvēku. Tik neiecietīgi ir tie murgi - stāv mīļais cilvēks blakus, pēkšņi paslīd kāja un attopos brīdī, kad man paziņo par to, ka viņš ir miris. Jāvelk bēru drānas un jādodas atvadīties. Kāds cilvēcīgs tukšums pārņem sirdi nakts vidū, es jūtu, kā viss iekšā paliek tukšs.. asarām vairs nav no kā rasties, jo viss ir zudis.. Procesu noskatos no malas, jo vairs nespēju aptvert, kā lai savu dzīvi dzīvoju bez viņa, ka kopā mēs varējām vēl izdarīt tik daudz, daudz..kopā mēs taču bijām spēks! Zaudējuma sajūta šajos murgos ir tik spēcīga, kas pāris dienas jūtama sapņa ietekme..

Šonakt gulēju viena, nebija mīļā, pie kura pieglausties un dzirdēt sirdspukstus, sajust, ka viss ir kārtībā, ka viss vēl ir tikai priekšā. Pusmiegā no gultsapakšas izvilku telefonu un sažmiegtām acīm skatījos, ka jau ir 2 naktī, 5h jau nogulētas, vēl vajadzētu mazliet.. pamēģināt gulēt. Ekrāna apakšā mirgoja jaunas ziņas signāls - ziņa no mīļā, kurā viņš bija vēlējis saldus un mierīgus sapņus pirms pāris stundām. Viss kārtībā. Ieelpa. Atvieglota izelpa. Galva uz spilvena un pāris stundu nosacīti mierīgais miegs.

      Šodien bija liktenīgais datums, kad pēc mēneša ilgas gaidīšanas notika pirmā lekcija autoskolā. Kāda nu tur lekcija, iepazināmies ar līgumiem, uzrakstījām iesniegumus un parunājām par to, kā viss notiks. Darba scenārijs jau pazīstams, arī sanākušie vairāk pazīstami nekā sveši, joprojām nevaru izlemt - tas ir dzīvošanas mazpilsētā plus vai mīnus?
     Sākās jau viss ar to, ka biju izvēlējusies nepareizu algoritmu iešanai, garāko ceļu no iespējamajiem. Lekcijai bija jāsākas 17.30, ierados 17.25, kad soli jau bija ieņemti, es atraisīju savu laškrāsas šalli un ar acīm meklēju sev vietu. Vieta atradās līdzās manai bijušajai vēstures skolotājai, tā kā mums bija lieliskas attiecības, viņa pasmaidīja un noteica: "Nu redz, es neesmu ne par gramu labāka par Tevi, tagad esam abas vienādā starta posmā. :)". Vēl pēc dažām minūtēm pa durvīm ieveļas man agrāk tik ļoti mīļais draugs Andrejs, viņu tik tiešām neplānoju šeit sastapt. Ja būsim atklāti, neplānoju sastapt 80% no šeit sastaptajiem cilvēkiem. 
     Kolorītas personības sanākušas uz šiem kursiem, skolotāji, skolnieki (nospiedošā mazākumā), daži studenti, apsargi un uzņēmēji. Cik patīkami atkal atgriezties vietās,  kur pulcējas daudz cilvēku, ja apnīk runāt ar vienu, var iepazīties ar citiem. Tātad mazliet par maniem biedriem:  skolotāja - darbos raujas uz visām pusēm, ļoti priecājas, ka vēl ir darbs un var kaut ko nopelnīt, bet paliek mazliet skumja, kad atceras, ka apkopēja tajā pašā skolā nopelna divreiz vairāk; jaunais uzņēmējs un draugs Andrejs - pirms kāda laika mācījies, kad bijis darbs strādājis un atstājis skolu novārtā, tagad nomainot dzīvesvietu atkal apņēmies  mācīties; par jaunajiem skolniekiem nav ko teikt - visu grupu neatņemama sastāvdaļa - dauzoņas un nekārtības cēlāji; kāda jauna, krievu izcelsmes sieviete Anna, kas nesen atbraukusi uz Latviju - atnākusi mācīties uz latviešu grupu, lai iemācītos ne tikai vadīt automašīnu, bet arī latviešu valodu; par pārējiem vēl īsti nav izveidojies viedoklis, laiks rādīs, kopā taču pavadīsim vēl 7 nedēļas.
    Mājupceļš izvērtās ļoti interesants ar skolotāju pie viena sāna un Annu pie  otra sāna. Izmetu kādu loku,jo vienai pašai ceļu vēlreiz veikt nemaz negribējās.Skolotāja zinot, kā man skolā pirms vairākiem gadiem gāja ar krievu valodas apgūšanu, nosmējās, ka man vajadzētu ar Annu vien komunicēt, abām būtu ieguvums no tā. Krievu valodai bremzes uzliku jau 7. klasē, kad dzirdēju apkārt esošos un ieņēmu kaujas pozu - kāpēc man, savā Latvijā, būtu jārunā krieviski!? Un kopš tās reizes visus mājas darbus manā vietā rakstīja mana labākā draudzene. Saprast saprotu, apkārt dzirdu, būtu vajadzība pielietot, bet nevaru. Nevaru atlaist bremzes, kuras pirms ļoti daudziem gadiem esmu uzlikusi. Tad nu Anna, saprotot manu problēmu, rosina mēģināt veidot nepiespiestus dialogus. Viņa latviešu valodā, es krievu valodā. Tā kā viņa ir ļoti komunikabla un atvērta, nevilšus pēdējos metrus jau sāku vervelēt krieviski. Win-win.

Vakar mani brālis pārsteidza ne pa jokam - man esot jāredz kāds video, klīstot pa visiem draugiem.lv, man noteikti būšot viedoklis. Viņš atvēra savus draugus un noritināja lapu līdz Es runāju sadaļai. Kāds links, kas sākas ar www.youporn... ieteikts vairāk nekā simts reizes stundas laikā, ieteikts mums labi zināmu paziņu un cilvēku vidū. Pēc adreses skatoties es teicu, ka negribu redzēt kārtējās perversības, bet viņš atvēra adresi - pretī skatījās virsraksts "Ms. Skaistā masturbē". Meitene kā bilde, koķetīgi smaida, blonda un skaista, trūcīgi ģērbta - ieskatos vērīgāk un pamanu kādēļ šis video ir kļuvis par vietējo sensāciju.. Meitene no kaimiņu mājas. Informācija par linku iet no mutes mutē, Skype, draugiem.lv tā kā sērga izplatās mežonīgā ātrumā un meitenes radiniekos jūtams sašutums, kas arī izteikušies Es runāju sadaļā .. Ko tur var gribēt - ciemā mazliet mazāk par 10k iedzīvotājiem un meiteni vaigā zina katrs otrais iedzīvotājs. Viņa piestrādājusi kādā no krīzes web-kameru čatiem, kur čatojot var raust lielo naudu. Diemžēl, viņas zināšanas par datoru lietām un internetu aprobežojās ar dr.lv lietošanu un web-kameras ieslēgšanu, tādēļ nebija dzirdējusi par tādu lietu, ka šo "čatu" kāds var ierakstīt. Tomēr iepretim ekrānam pagadījies tāds entuziasts.. Iepriekš nevarējusi iedomāties, ka kāds to publicēs, un vēl jo vairāk, ka kāds no miesta uzodīs šo video... Brīdī, kad viņa to darīja domāja tikai par to, ka tā ir peļņa sevis izrādīšana nav nedz noziegums, nedz krāpšana. Šodien garām ejot redzēju viņas māsu - dzīvespriecīgās vietā, skumja un paslēpties griboša.
Secinājums kārtējais - internetā nepublicēt un nedarīt neko tādu, kas pēc tam liks sarkt un bālēt ne tikai sev, bet arī visai ģimenei. Nekad nevari zināt, kas atrodas otrpus ekrānam, nekad.

( Spēle pieaugušajiem jebšu Geocaching Vol.1  )

Piecās minūtēs mana istaba kļuva plaša, auksta un sveša. Nevar izmērīt to, cik daudz siltuma dod otra cilvēka mīlošā sirds, cik tad liela šķiet istaba, cik plašas debesis un cik daudz iespēju. Viņš solīja tikties ar mani divas reizes nedēļā. Kas ir divas reizes nedēļā cilvēkam, ar kuru es biju kopā 9.5 mēnešus nešķiroties ne dienas? Būs grūti. īstenībā jau tagad ir grūti. Es zinu, ko sākotnēji nozīmē divas reizes nedēļā.. pirmos divus mēnešus tās tiešām ir 2 reizes nedēļā, pēc laiciņa jau trīs, pēc tam četras un pēc laika tās atkal ir septiņas dienas nedēļā. Tas viss ir laika jautājums.

Tagad radusies dilemma - ko darīt, lai justos labāk - tīrīt māju vai tomēr sajaukt Finlandia kokteili, ieritināties segā un skatīties seriālu..

Svētdiena atnāca negaidīta. Dzeram D-light ar greifrūtu garšu, esam gandrīz atguvušies no gulēt-gulēt-gulēt sindroma, sākam apjaust, kas īsti noticis un, kādas īsti ir pēcsajūtas. Mūs tomēr pārņēmušas diezgan lielas skumjas, ka vakar visu dienu saule pa zemes virsu ripinājās, bet mēs tajā laikā čučējām, kaut varējām doties sava trakā piedzīvojuma turpinājumā. Sarunājām, ka vairs par to nerunāsim, jo vairs neko nevaram padarīt, lai laiku grieztu atpakaļ. Atliek vien iedzert laivā izvizināto D-light un pabūt kopā, jo nākošā nedēļa solās būt jauka un patīkama. :-)

Tad, kad ideja izaug no viena maza aizmetņa par ideju, kura sāk attīstīties un ieņemt noteiktākas aprises, var atviegloti nopūsties un smaidīt par to, ka hobijs nes tik daudz prieka un iedvesmas. Klusībā turu īkšķus, lai man pašai neapniktu radīt idejas, rakstīt un dot padomus. Ceru, ka mans "izlolotais bērns" tiks novērtēts un ar laiku kļūs atpazīstams, iesākumā vismaz manu draugu un draugu draugu rindās.