Bija svētdienas rīts, diena bija saplānota līdz pēdējai sekundei. Modinātājs cītīgi zvanīja 9 no rītā, bet es nemiera dīdīta jau no 7 nemitīgi atjaunoju Geocaching mājas lapu, meklējot slēpņus, kurus varētu "apēst" brokastīs. Ar savu knosīšanos mīļoto pamodināju neilgi pirms modinātāja, abi saskatījušies nolemjam izmantot piešķirto GPS rīta devai, atrodot vēl pāris slēpņus. Domāts - darīts. Ātri ieēdām maizītes ar krabju garšu un iedzērām rīta kafiju, uzvilkām aktīvās atpūtas apģērbu un mašīnā iekšā.
Dienas plānā bija atrast 3 slēpņus. Pirmais bija netālu no mājām esošais novada parkā, pēc citu meklētāju atsauksmēm tam nevajadzētu aizņemt vairāk par 10-15 min.. Kā vietējai bija diezgan skarbi atskārst, ka nespēju šo slēpni ieņemt ne ar 1, ne ar 2, nedz ar 3. reizi. Dienas laikā izpildījām uzdotos uzdevumus, kas tiešām nebija augstākā matemātika, pēc otrā rēķināšanas piegājiena nolemjam, ka nav ko -mudinu braukt uz citiem punktiem, jo ceļā jāpavada ilgāks laiks un to vietu apskate varētu būt aizraujošāka, sarunājam vakarā atgriezties ar velosipēdiem atrsināt uzdevumu.
Veca, pamesta armijas bāze. Zīme pie iebraucamā ceļa sarkans ķieģelis ar papildzīmi :"Bijušais militārais objekts BĪSTAMI. Apdraud dzīvību." Mana personība šajā brīdī sadalās divās daļās - mana jaunatklātā riskētāja mudina pārkāpt likumu un pārbaudīt, cik bīstami tas ir dzīvē; racionālā saka, ka nekas tur labs nevar būt ķieģelis taču! labās meitenes nepārkāpj likumus.... Un pa vidu ierunājas sirdsbalss - brīdinājumu zīmes ir tikai tiem, kas neriskē, uzdrošinies, dūdiņ, tas taču ir tas, ko Tu gribi! N. jautājoši uz mani paskatījās: "Nu ko, esam atbraukuši. Izskatās pēc privātīpašamu. Brauksim zem ķieģeļa?" Ja jau esam tik tālu atbraukuši - brauksim. Aizbraucam un sākumā mazliet apjukām, virs zemes redzami tikai raķešu bāzes apaļie jumti. Meklējām ieeju, gribējām jau gandrīz ielīst pa mazu šahtu, kas paredzēta tehniskajai apkopei. Hmm.. pavisam netālu redzam, ka notiek saimnieciskā darbība, teritorija tiek apsargāta, ar visām kamerām. Jūtam, ka kustība parādās uz mūsu pusi, skaņa uz mata tāda kā militārajiem bobikiem, ar ko pārvietojas zemessargi un jaunsargi mūsu rajonā. [Pirms došanos uz šo objektu bijām dzirdējuši stāstus, kā militārās drēbēs ģērbti cilvēki izlien no krūmiem un sāk pratināt, piedraudot nodot policijai, iebiedējot, bet beigās atklājot, ka ir tādi paši slēpņotāji, kuriem patīk militārais stils.] Salecam mašīnā un ārprātīgā ātrumā esam prom. Nonākam nulles punktā pie zīmes, kārtējais jautājums - ko darīsim. ES taču gribu iemācīties izgaršot piedzīvojumus, ES gribēju braukt šorīt uz šo Dievpamesto vietu un ES gribu adrenalīnu - BRAUCAM atpakaļ!
Ievērojam papildus klusumu, savai drošībai, izslēdzam mobilajiem skaņas, mašīnu novietojam nostāk. Atradu ieeju un devāmies meklēt pamesto slēpni. Pēc koordinātām orientēties zem biezajām konstrukcijām nebija iespējams, par vāju signāls, nācās meklēt pēc tā, ko atcerējāmies. Ieejot bāzē galvā sastapās visas manas bailes - no tumsas, dziļām šahtām, šaurām telpām un tikt pieķertam. Sakožu zobus un izvairos no vismaz 15 m dziļām šahtām. Izlodājam visu bāzi, gar ausi nolido sikspārnis un atgriezāmies pirmajā stāvā. Dzirdu kāds sāk saukt. Tuvojas cilvēki. Sākas maza panika [cilvēkam, kurš neko nelikumīgu nekad nav darījis un vienmēr bijis pati priekšzīmīga šis ir nozīmīgs brīdis..]. Iebikstu N., ka nu mūs kāds meklē. Izlienam ārā un spēlējam teātri - kā jau Geocaching noteikumi to paredz, ja kāds pieķer.N. uzņemas runāšanu un veiksmīgi mūs izvelk ārā. Parunājam ar puisi, kas man neievieš ticību, viņš izstāsta ka bāzi nopircis kāds turīgs cilvēks un nevēlas, ka kāds šeit spēlētos, jo tas neesot saskaņots. Viņš uz manu izmisīgo skatu paskatās - klausieties, ja es jums parādīšu, kur ir tas, ko jūs meklējat, vai pazudīsiet no šejienes? Protams, kāda runa... Ak, āzis tāds! Nolicis mūsu meklējamo tieši pie ieejas un piemetina vien to, ka ne jau visi redz, kam acis. Pasmējāmies, parunājāmies un šķīrāmies ar smaidu uz lūpām.
Svētdienai piedzīvojumam punktu pielika kāpiens sabrukušas klēts muižas sienā. Šīs ir sākums sevis pārvarēšanā un jaunās dzīves baudīšanas šķautnes iepazīšanā, veids kā sevi pildīt ar pozitīvām emocijām un kopā smieties par to kā mums gājis. Par soli tuvāk viens otram. Par soli tuvāk drosmīgākai rītdienai.
Dienas plānā bija atrast 3 slēpņus. Pirmais bija netālu no mājām esošais novada parkā, pēc citu meklētāju atsauksmēm tam nevajadzētu aizņemt vairāk par 10-15 min.. Kā vietējai bija diezgan skarbi atskārst, ka nespēju šo slēpni ieņemt ne ar 1, ne ar 2, nedz ar 3. reizi. Dienas laikā izpildījām uzdotos uzdevumus, kas tiešām nebija augstākā matemātika, pēc otrā rēķināšanas piegājiena nolemjam, ka nav ko -mudinu braukt uz citiem punktiem, jo ceļā jāpavada ilgāks laiks un to vietu apskate varētu būt aizraujošāka, sarunājam vakarā atgriezties ar velosipēdiem atrsināt uzdevumu.
Veca, pamesta armijas bāze. Zīme pie iebraucamā ceļa sarkans ķieģelis ar papildzīmi :"Bijušais militārais objekts BĪSTAMI. Apdraud dzīvību." Mana personība šajā brīdī sadalās divās daļās - mana jaunatklātā riskētāja mudina pārkāpt likumu un pārbaudīt, cik bīstami tas ir dzīvē; racionālā saka, ka nekas tur labs nevar būt ķieģelis taču! labās meitenes nepārkāpj likumus.... Un pa vidu ierunājas sirdsbalss - brīdinājumu zīmes ir tikai tiem, kas neriskē, uzdrošinies, dūdiņ, tas taču ir tas, ko Tu gribi! N. jautājoši uz mani paskatījās: "Nu ko, esam atbraukuši. Izskatās pēc privātīpašamu. Brauksim zem ķieģeļa?" Ja jau esam tik tālu atbraukuši - brauksim. Aizbraucam un sākumā mazliet apjukām, virs zemes redzami tikai raķešu bāzes apaļie jumti. Meklējām ieeju, gribējām jau gandrīz ielīst pa mazu šahtu, kas paredzēta tehniskajai apkopei. Hmm.. pavisam netālu redzam, ka notiek saimnieciskā darbība, teritorija tiek apsargāta, ar visām kamerām. Jūtam, ka kustība parādās uz mūsu pusi, skaņa uz mata tāda kā militārajiem bobikiem, ar ko pārvietojas zemessargi un jaunsargi mūsu rajonā. [Pirms došanos uz šo objektu bijām dzirdējuši stāstus, kā militārās drēbēs ģērbti cilvēki izlien no krūmiem un sāk pratināt, piedraudot nodot policijai, iebiedējot, bet beigās atklājot, ka ir tādi paši slēpņotāji, kuriem patīk militārais stils.] Salecam mašīnā un ārprātīgā ātrumā esam prom. Nonākam nulles punktā pie zīmes, kārtējais jautājums - ko darīsim. ES taču gribu iemācīties izgaršot piedzīvojumus, ES gribēju braukt šorīt uz šo Dievpamesto vietu un ES gribu adrenalīnu - BRAUCAM atpakaļ!
Ievērojam papildus klusumu, savai drošībai, izslēdzam mobilajiem skaņas, mašīnu novietojam nostāk. Atradu ieeju un devāmies meklēt pamesto slēpni. Pēc koordinātām orientēties zem biezajām konstrukcijām nebija iespējams, par vāju signāls, nācās meklēt pēc tā, ko atcerējāmies. Ieejot bāzē galvā sastapās visas manas bailes - no tumsas, dziļām šahtām, šaurām telpām un tikt pieķertam. Sakožu zobus un izvairos no vismaz 15 m dziļām šahtām. Izlodājam visu bāzi, gar ausi nolido sikspārnis un atgriezāmies pirmajā stāvā. Dzirdu kāds sāk saukt. Tuvojas cilvēki. Sākas maza panika [cilvēkam, kurš neko nelikumīgu nekad nav darījis un vienmēr bijis pati priekšzīmīga šis ir nozīmīgs brīdis..]. Iebikstu N., ka nu mūs kāds meklē. Izlienam ārā un spēlējam teātri - kā jau Geocaching noteikumi to paredz, ja kāds pieķer.N. uzņemas runāšanu un veiksmīgi mūs izvelk ārā. Parunājam ar puisi, kas man neievieš ticību, viņš izstāsta ka bāzi nopircis kāds turīgs cilvēks un nevēlas, ka kāds šeit spēlētos, jo tas neesot saskaņots. Viņš uz manu izmisīgo skatu paskatās - klausieties, ja es jums parādīšu, kur ir tas, ko jūs meklējat, vai pazudīsiet no šejienes? Protams, kāda runa... Ak, āzis tāds! Nolicis mūsu meklējamo tieši pie ieejas un piemetina vien to, ka ne jau visi redz, kam acis. Pasmējāmies, parunājāmies un šķīrāmies ar smaidu uz lūpām.
Svētdienai piedzīvojumam punktu pielika kāpiens sabrukušas klēts muižas sienā. Šīs ir sākums sevis pārvarēšanā un jaunās dzīves baudīšanas šķautnes iepazīšanā, veids kā sevi pildīt ar pozitīvām emocijām un kopā smieties par to kā mums gājis. Par soli tuvāk viens otram. Par soli tuvāk drosmīgākai rītdienai.
Kā jūtas dvēsele?: |
feel so good |
Šobrīd skan:: |
SWH braucamais laiks |