Šīs nedēļas piektdiena ir piepildījusies ar dažādām, bet vairāk ar tumšām sajūtām. Šī bija tā piektdiena, kad no slimnīcas jāizņem N. vecmāmiņa, kura kļuvusi par kopjamu slimnieci ar skaitītu laiku. Slimnīcā situācija kļuvusi saspīlēta sasniedzot 400+ latu limitu gada laikā, kad par slimnīcu vairs no slimnieka nauda par gultas vietu netiek prasīta, slimnieki tiek gandrīz vai izšķūrēti no slimnīcas ārā, lai atbrīvo vietu tiem, kuri maksā. Vecmāmiņas seja, kurā redzams, cik ļoti viņa nogurusi no sāpēm un lūdz pēc kārtējās morfija devas. Morfiju vietājā pilsētā var meklēt ar uguni, bet piektdienas dienā atrast to ir gandrīz neiespējami. Pēdējā aptiekā gaidīdama rindā sāku raudāt, par to, ka cilvēkam sāp, bet visā pilsētā 1.5h laikā neviens nevar pateikt konkrētu vietu, kur meklēt zāles, viena aptieka sūta uz otru, otra uz trešo un trešā vēl tālāk.. lieki piebilst, katra aptieka ir savā pilsētas malā. Saprotams ir arī ir N. izmisums, kad pilsētā korķi, situāciju nevar mainīt un izmisīgi zvani no slimnīcā palikušās N. mātes, ka esam pazuduši ar visām zālēm situāciju neuzlaboja, bet agresīvo braukšanu pa pilsētu nekas nevar attaisnot, it sevišķi brīžos, kad tā balansēja uz vadītāja apliecības atņemšanu, ja vien pa ceļam būtu gadījusies policija.
Neilgi pēc galamērķa sasniegšanas, kad omi jau braši nesa augšup, es paliku vēl kārtot mantas mašīnā. No attāluma novērtēju, ka tuvojas agrāk visai tuvi pazīstams cilvēks, ātri prātā iešāvās doma, ka varētu uzlikt saulesbrilles un turpināt kārtot mašīnu, bet bija par vēlu.. Viņš bija ģērbies nemainīgi, kā pirms 6 gadiem, smaidīja tā, ka gribētu izkausēt ledu kādā sirdi, runas stils nebija mainījies - absolūts optimisms un skatiens silts kā vienmēr. Viņš pavērsa savu acu skatienu uz manu pusi, kārtīgi nopētīja un smaidot uzsāka dialogu:
-Sveika!
-Sveiks.
-Ko Tu šeit dari? Nebiju domājis Tevi sastapt šeit....
-Es? Vecmāmiņu no slimnīcas atvedām.
-Brīnišķīgi, es ar Tavu vecmāmiņu dzīvoju vienā mājā! [...]
Tālāk sekoja īsa saruna par to, kā man iet un kā dzīvojas, bet es joprojām nevarēju sagremot faktu, ka mana pirmā mīlestība dzīvo tajā pašā mājā, kurā pieder dzīvoklis manam nākamajam vīram. U. nezināja, ka mēs ar N. esam kopā jau laimīgus 9 mēnešus, plānojam kopīgu nākotni un, ka tieši šajā mājā, mēs varētu pēc kāda gada būvēt savu kopīgo dzīvi. Visticamāk, viņš N. noturēja par manu brāli, kurš atvedis mūsu vecmāmiņu no slimnīcas. Vēl brīdi uzkavējos mašīnā, kamēr tirpas no manām domām pārgāja, domājot, kā es jutīšos, kad pa to rajonu stumšu bērnu ratiņus un satikšu viņu diendienā. Nebiju viņu satikusi ļoti, ļoti sen un šķiet, ka 5 gadi bija pietiekams laiks, lai tiktu pāri U. pāridarījumiem.
P.S.Pozitīvam piektdienas vakaram - mēs ar N. šodien nopūtām mūsu attiecību šokolādes kēksam deviņas svecītes. Par to šovakar iedzeriet, cibiņi! Priekā!