Baudas · pauzes.

Vakar nosmējāmies - pie sienas piekārti divi kalendāri. Viens saka, ka ir maijs, otrs, ka aprīlis. Saskatījāmies, pasmaidījām un pāršķīrām abus kalendārus (pēc abpusējas saskaņošanas) uz jūniju. Kā jau mums gada sākumā teica, laimīgie laiku neskaita. :)

Šādos vakaros kā šis man tiešām gribētos,lai manu teatrālo 'nē' tomēr uztvertu kā 'jā'. Tad varbūt vakars beigtos savādāk, varbūt ilgas pēc romantiskā vakara sveču gaismā un vīna būtu realizētas, un es nesēdētu ar raudāt gribošu skatienu, līdz kaulam neapmierināta, kamēr viņš saldi čuč blakus pēc mineta.

    Sāku rakstīt šo dienasgrāmatu brīdī, kad manā dzīvē notika lielas pārmaiņas - sāku domāt par lielākiem soļiem personības attīstībā, darba vides pārmaiņām, pārkārtoju privāto dzīvi un sāku dzīvot savādāk, vieglāk, un nebaidos teikt, ka arī labāk.
   Mērķis bija katru dienu rakstīt par to, kā jūtos, ko esmu ieguvusi no dienas un, ko plānoju darīt, veidot šo vietni kā atskaites punktu savām pārmaiņām. Tomēr, kā jau dzīvē iekārtojies, nekas nenotiek pēc iepriekš izplānotas shēmas, rodas jauninājumi un uzlabojumi.. Nepastāvīgā pieeja internetam, sajūtas, kas mainās ik pēc mirkļa un vārdi, kas paliek sajūtu līmenī.
    Šodien prātoju, kāpēc atkal esmu pārtraukusi rakstīt par to, kas ar mani notiek un, kā es jūtos.
Mūsu attiecības tūdaļ jau sasniegs 6 mēnešu vecumu, neesam šķirti pavadījuši nevienu nakti jau vairāk kā mēnesi. Tāpat kā laimīgie laiku neskaita, tāpat laimīgie negrib dalīties ar skaistajiem mirkļiem, kas notiek ik uz soļa. Ja ar attiecībām viss ir kārtībā par tām negribas stāstīt visiem citiem apkārt  "mēs esam tik laimīgi, tik laimīgi..", patieso laimi citi redz un jūt jau pa gabalu.. Ar to laimi vairs negribas dalīties ar citiem, rodas vēlmi to paturēt pie sevis -  sirdī un dvēselē.

Tajā saules pielietajā sestdienā, kad visa Latvija vienojās kopīgā talkā, man bija kārtējā skolas diena. Diena īsa, beidzās ap pusdienlaiku, devos ārā, pagalmā, gaidīt, kad man atbrauks pakaļ. Matos nesen ieliktie ilgviļņi spurojās pretī un, uzpūšot lielākām vēja brāzmām, pacēlās gaisā. Puisis, ar kabrioletu, visu skolas pagalmu pieskandināja ar pazīstamas dziesmas skaņām, pie vārtiem skanēja Reamon - Josephine, šī dziesma mirklim tik ļoti piestāvēja, ka tika pasludināta par manu šī  pavasara TOP dziesmu.

Šī diena lieliski parādā, ka man internetā nav ko darīt. Internetā varu atrasties darba dienās un darba laikā, jo tas ir mans pienākums. Citā laikā es tikai lieki nositu savu laiku, truli blenžu monitorā un ļauju savām sajūtām degradēties. Bezmērķīgi klikšķi un vēlme sāk dzīvot..

UPD: oranžajā portālā palika tikai pliks vārds un uzvārds, citos portālos izdzēsos, palika vien ciba un darba lapas...

Reiz man kāds teica, ka vienmēr kāda būs vienai naktij un kāda būs ilgam laikam. Tiesa nekad sevi neredzēju pirmajā lomā un neredzu arī tagad. Ja mīlu, tad no sirds, ja nīstu - no sirds. Šis man sirdij pārskrēja pāri, kad viņa telefonā dzēsu ārā K. īzsiņas, un visu laiku sev atgādināju, ka es taču esmu labāka. Viņa man atgādina bijušo labāko draudzeni, kopš viņa apprecējās par viņu neko nezinu. Sarakste tik dzīva, tik dzīva no manas pagātnes. Liekas, ka mani skeleti lien laukā no skapja. Vienmēr ir grūti, kad izošņā iepriekšējo vēsturi, tas ir tāpat kā pēc gadiem ilgi iemīļotu ģimenes ārstu nomainīt pret citu, nākas kārtīgi iepazīties ar vēsturi, uzzināt izslimotās kaites, jo plānāka grāmatiņa, jo grūtāk to uztvert kā pašsaprotamu.. Neesmu es tik pārliecināta par savu vietu, lai varētu teikt, ka esmu tā labākā. Tomēr man to stiķu ir pietiekami daudz, organisms ir uztrennēts atbildēt ar jau iestrādātām atbildēm. Cīnos ar pārprogrammēšanos, jo zinu, ka savādāk nevarēšu būt labākā, jo ir tā reize, kad es negribu neko sačakarēt.