Baudas · pauzes.

Es esmu nogurusi no gulēšanas, pareizāk no sapņiem, kurus es redzu aizmiegot. Es nezinu kā jūtas cilvēki, kuri nekad neredz sapņus, kā jūtas tie, kas pamostas tādā pašā pozā kā aizgājuši gulēt. Sapņošana mani iztukšo, ne tikai morāli, bet arī fiziski...

Pēdējo divu nedēļu laikā trīs reizes sapņos esmu zaudējusi savu vismīļāko cilvēku. Tik neiecietīgi ir tie murgi - stāv mīļais cilvēks blakus, pēkšņi paslīd kāja un attopos brīdī, kad man paziņo par to, ka viņš ir miris. Jāvelk bēru drānas un jādodas atvadīties. Kāds cilvēcīgs tukšums pārņem sirdi nakts vidū, es jūtu, kā viss iekšā paliek tukšs.. asarām vairs nav no kā rasties, jo viss ir zudis.. Procesu noskatos no malas, jo vairs nespēju aptvert, kā lai savu dzīvi dzīvoju bez viņa, ka kopā mēs varējām vēl izdarīt tik daudz, daudz..kopā mēs taču bijām spēks! Zaudējuma sajūta šajos murgos ir tik spēcīga, kas pāris dienas jūtama sapņa ietekme..

Šonakt gulēju viena, nebija mīļā, pie kura pieglausties un dzirdēt sirdspukstus, sajust, ka viss ir kārtībā, ka viss vēl ir tikai priekšā. Pusmiegā no gultsapakšas izvilku telefonu un sažmiegtām acīm skatījos, ka jau ir 2 naktī, 5h jau nogulētas, vēl vajadzētu mazliet.. pamēģināt gulēt. Ekrāna apakšā mirgoja jaunas ziņas signāls - ziņa no mīļā, kurā viņš bija vēlējis saldus un mierīgus sapņus pirms pāris stundām. Viss kārtībā. Ieelpa. Atvieglota izelpa. Galva uz spilvena un pāris stundu nosacīti mierīgais miegs.