Vakar pēc nelaimīgākās ģimenes drāmas piecos cēlienos... saņēmos, lai piezvanītu N. pajautāt, vai ir izdevos paņemt manis pasūtītās lietas, jo pati esmu palikusi bez auto un netieku pakaļ.. pēc 2 normālām sarunas minūtēm sāku bimbāt. Ne jau par mums, bet par ģimenes drāmu. Apskaužami mierīgi viņš mani nomierināja, atrada risinājumu kā man braukt uz darbu un priecājās par manu iegūto paaugstinājumu.. Kaut gan, viņš arī pirmo reizi man pateica to, ko es vismazāk gribēju dzirdēt: "Tu no mums vienmēr esi bijusi lielā karjeras cīnītāja. Apsveicu ar paaugstinājumu, jo Tu esi to pelnījusi!". Tajā momentā man sareiba galva un es sapratu, ka nevaru būt ne ar vienu kopā, jo darbs ir tas, par ko es cīnos visvairāk. Par projektiem, par iespējām, par atzinību... par visu, to, kas man pieder.
Šobrīd skan:: |
Prāta Vētra - Šonakt neguļ tik daudzi |