Man brīvdienās neveicas ar laika plānošana, vienā dienā cenšos iespiest tik daudz apjomīgu darbu, ka tos pat nespēju paveikt. No darāmo darbu saraksta uzdevumi svītrojas ārā mega gausi. Tā kā no rīta netika atbrīvota mana saspringtā enerģija nākas to transformēt uzkopšanā. Šovakar vēl gribas ģenerāltīrīšanu virtuvē uztaisīt, nu tas tā.. pilnai laimei pirms svētkiem.

Ir beigusies viena traka nedēļa.

- Izmēģinājuma nedēļa iespējamā darba vietā noslēgusies. Konstatēju vienu - man riebjas potenciālā darba devēja nekonkrētība. Redzēsim kādi būs nosacījumi un vai tie ir pietiekami izdevīgi (lasīt - nestrādātu par pliku paldies).
- Prātā ir kāda pārdroša ideja, bet bail no sagrāves.
- Esmu tikusi pie maza, pastāvīga administrēšamas darba.
- Vakaros esmu tik nogurusi, ka aizmiegu filmas pusē.
- Man pietrūkst piektdienas vakari, kad nogurusi atnāku no darba, ieeju remdenā dušā un dodos uz Alias vakaru.
- Brīvdienās plānošu ballīti nākamajām brīvdienām.
- Šonedēļ mani ļoti iedvesmoja Empires of the sun - without you.

Rakstiet biežāk, man patīk jūs ik pa brīdim starp darbiem palasīt.... :)

Jau nedēļu esmu attiekusies no kafijas lietošanas uzturā.

Kā ir mainījušies Tavu ieradumi pēdējā mēneša laikā?

Pirms stundas savu mīļo vedu uz autobusu, mājās braucu viena pati. Tas nozīmē, ka šodiena kalendārā tiek iezīmēta kā diena - Tiffany pirmo reizi viena pati brauc ar auto un parkojas.Pirmā reize nebija sevišķi veikla un veiksmīga, ja N. to būtu redzējis teiktu ka parkojos kā īsta sieviete. Sabēdājusies iegāju mājā, nepaspēdama noģērbties, dzirdu saucienu - aizved mani uz skolu, es kavēju! Vēlreiz paskatos, cik slikti noparkots un cik daudz lieku kustību ir vajadzīgs, lai izbrauktu no pagalma.  Aizvedu sīko uz skolu un atpakaļ braucu pa citām, salīdzinoši mazām ieliņām. Bija pietiekami daudz laika, lai padomātu, ko šodien jau paspēju izdarīt nepareizi. Pārdomājot visu pa gabaliņam, biju nonākusi līdz pagalmam - saņemies, vajag taču noparkoties smuki! Un kas to būtu domājis ar pāris veiksmīgiem manerviem Volvo taisni un smuki smaida iepretīm virtuves logam. Šodienas kaut kas labs! :)

Šodien aprit tieši nedēļa, kopš tiesību iegūšanas un tieši 4 dienas, kopš neesmu bijusi svaigā gaisā. Šonakt dosimies iekarot pilsētu, tb, orientēties. Tā kā savu geocaching apģērbu atstāju mājās man būs jāizpildās N. slēpošanas biksēs, N. tēva džemperī un mātes kažokā, labi ka zābaki savi. Vien termometrs saka, ka ārā -18 grādi. Nosalšu?

Es te tā savā nodabā šodien padomāju, ka manā gadījumā teiciens kā sagaidīsi Jauno gadu, tā pavadīsi  neatbilst nemaz. 2008./2009. gadu sagaidījām diezgan spontānā pasākumā pie mana ziemas dīķa, dzerot karstvīnu, slidojot un vienkārši jūtoties labi ar N. labākajiem draugiem, gan no Jelgavas, gan Rīgas. Draugu skaits bija mērāms padsmitos. Un zināt, kas notika gada laikā? Es šos cilvēkus redzēju arvien retāk. Pēdējo reizi daudz maz kopā visus redzēju martā, N. dzimšanas dienā, pēc tam mēs katrs aizgājām uz savu pusi. Rīgas grupiņa sašķēlusies savā starpā, viens uz vienu pasaules malu, otrs uz otru, nevienam neko nesakot. Jelgava no mums ir norobežojusies, izdzēsusi no oranžā portāla un bloķējusi mūs visos saziņas līdzekļos. Gada beigās vairs nebija neviens, ko aicināt uz jaunā gada svinībām. Ja tā turpināsies pat nebūs ko aicināt uz mūsu bērēm.

Vakar pēc savu 15`000 vārdu garo darbu pabeigšanas bija vēlme atslēgt domāšanu pie kādas smejamas komēdijas. Atrast kādu, kuru gribētu noskatīties nebija viegli, kādu pusotru stundu pavadīju YouTube izskatot vairākus desmitus traileru. Netīšām uzdūros The Proposal (2009), kopā ar N. apskatīju filmas traileri un nolēmām, ka šovakar neko labāku neatradīsim un skatīsimies šo pašu.

Filmas pirmās piecas minūtes atgādināja filmas "The devil wears Prada" sižetu. Komēdijas biju uzķērusies uz romantiskās filmas, ar dažiem grama humora. Viegli skatāma, roka nestiepās pēc pulksteņa, lai garlaicības mākta uzzinātu, cik ilgi tā vēl vilksies. Protams, sižeta līnija samežģījās tā, ka PMS laikā var kārtīgi saraudāties un visu atlikušo vakaru pavadīt uzdot sev jautājumu: "Vai es kādreiz uzvilkšu balto kleitu un došos pie altāra?". Visā visumā, vērtēju kā pozitīvu, vairāk smējos nekā raudāju..

Varbūt Tu pēdējā gada laikā esi redzējis kādu smieklīgu komēdiju, ko varētu ieteikt arī man?

Mans jaunais draugs Ipods ne par kādu cenu nevēlas manas ausis lutināt ar Snow Patrol & Martha Wainwright -  Set the fire to the third bar. Visi mani centieni tikt galā beidzas ar skaļu Windows kļūdas ziņojuma logu..

Ir  agrs piektdienas, 8. janvāra rīts. Aiz loga snieg sniegs lielām un pūkainām sniegpārslām. Samiegojusies no gultas izkāpj tiffany, paskatās spogulī un saka sev: "Šodien ir Tava lielā diena, viss ko Tu vēlies piepildīsies!".  8. janvāris ir lielā eksāmena diena, pareizāk sakot, viena vienīga stunda šķir viņu no rozā, plastikāta papīrīša iegūšanas. Šādos laikapstākļos viņai braukšanas pieredze nav īpaši liela, tiek ierosināts pirms braukšanas uz eksāmenu patrenēties izbraukt figūras, kas prasa zināmas iemaņas. Iedomu laukumā viss izdodas labi, nu gandrīz labi.
( Tiffany eksāmena piedzīvojumi... )

Jauno gadu svinējām kā normāls, jauns pārītis, ar šampanieti, filmām līdz rītam un mīlēšanos. Filmu maratons šajās dienas īsti nav beidzies, jo ik pa brīdim skatoties filmu trailerus iesaucos "Šo filmu gribēju noskatīties, kad to rādīja kino, bet tā arī neesmu redzējusi!" kā izrādās tādu filmu ir daudz.. Vakar vakarā pirms miega skatījāmies divu stundu garo filmu Knocked Up. Naktī grozījos no vieniem sāniem uz otriem sāniem, sargājot savu milzonīgo punci - biju samurgojusies, ka esmu pēdējos grūtniecības mēnešos un ar punci pa gultu ņemos kā milzu valis. Nemāku iestāstīt zemapziņai, ka tai jāatslēdzas brīdī, kad sāku skatīties pirmo sapni.

Gada īsākā nedēļa gandrīz ir jau cauri. Nedēļas pirmās dienas cīnījos ar nelabumiem, kartiņu zīmēšanu un pastarpināti centos atkārtot piemirsto eksāmenam. Trešdienas rīts tika pavadīts lielā steigā, nepaguvu pat lāgā iztaisnot matus, kad jau bija jābrauc uz eksāmenu. Pateicoties valdības jaunpieņemtajiem izgudrojumiem CSDD nodaļa, mazliet pēc astoņiem no rīta, bija pilna kā bišu strops. Tas mani darīja visai tramīgu, jo kvīti, lai kārtotu eksāmenu iepriekš iegādāties nesanāca... Iegāju iekšā pie lodziņa spoži spīd kārtas numurs 432, es biju tikko saņēmusi savu lapiņu un man gandrīz pamira sirds - 703! Gandrīz vai apstiprinās iepriekšējā naktī murgotais, noskrien gar acīm vēl miljons ainu un pie kases iedegas nākamais cipariņš -703! Nopriecājos, ka eksāmeni ir prioritārie un dodos gaidīt eksāmena sākumu. Manas dzīves garākās 30 minūtes - neviena cilvēka, visapkārt kluss, kā jau pirms svētkiem. Neilgi pirms eksāmena ieradās vēl pāris pazīstami cilvēki, kas palīdzēja noņemt lieko uztraukumu pirms eksāmena. Par spīti visam eksāmenu pildīju veselas piecas minūtes un pieļāvu apaļu skaitu kļūdu - 0. Vien atliek pievārēt braukšanas eksāmenu un varēšu vizināt savējos uz  sabiedrisko transportu. :)

Šodien man vajadzēja atrasties orientēšanās pasākumā ar godu karavīriem, kas krituši Ziemassvētku kaujās. Tomēr liktenis ir lēmis citādāk, vakar pēcpusdienā manu muguru sarāva neizturamās sāpēs, kopš trešdienas manas sāpes laikam bija aizēnojušas ibumetīna iedarbība.. Piektdienas vakars tika pavadīts pārvietojoties pa māju ar sakostiem zobiem, smērējot Finalgona ziedi. Vakarā mīļais teica, ka vajagot izmērīt temperatūru, ka varbūt brauciens jāatliek - protams, termometra stabiņš lustīgi ziņo, ka ķermenis uzsilis līdz 38 grādiem, centos ignorēt arī šo zīmi.. pēc kādas stundas sākās neizturami slikta dūša un atlikušo vakaru un pusi nakts pavadīju iesprostota WC.Šodien par laimi jūtos nedaudz labāk, domāju iziet pastaigāties un paskatīties vai dīķis jau aizsalis, tomēr domās būšu ar visiem tiem, kas šo pēcpusdienu pavadīs 25km orientējoties pa Tīreli un meklējot kontrolpunktus un saņēmuši fināla koordinātas skries, lai pirmie tiktu pie ķiploku zupas. Kad šie laimīgi strēbs zupu es dzeršu kliņģerīšu tēju un zīmēšu Ziemassvētku apsveikumus.

      Dzerot rīta kafiju, dzirdēju kā pie ārsienas piestiprinātajai pastkastītei noklaudz vāciņš. Iekāpu rudens čībās un spēru lielu soli ārā pa durvīm, un manu pārsteigumu! Sniegs pāri potītēm un ārā -15 grādi. Savu uzņemto kursu nemainu dodos uz pastkastīti, cerot saņemt kādu Ziemassvētku apsveikumu... Atveru pastkastīti un saņemu pretī tēva firmas rēķinus un glancētu žurnālu, kuru es neesmu pasūtījusi. Ieeju atpakaļ istabā un saprotu, ka pastniece rīta steigā Rob. 19 sajaukusi ar Rūpn. 19. Mazliet apdomājot savu garderobi, kas piederētos šādam laikam vilku ārā no skapja balto puskažoku, biezos ziemas zābakus un dubultos dūraiņus, izskatījos gluži kā Aļaskas pastāvīgā iemītniece un devos ceļā..  Zināju, ka īstā iela ir visai netālu un var aiziet dažās minūtēs, bet nebija nojausma, kura māja rotājas zem deviņpadsmitā numura. Gāju, gāju, gāju, pati nezināju, ka divas šķērsielas pa labi arī ir manis meklētā Rob. iela, bet vajadzīgais numurs neatradās nekur tuvumā. Toties mājas skaisti izrotātas uz durvīm Ziemassvētku vainagi, zem jumta korēm savu lielo iznācienu sagaidījušas Ziemassvētku lampiņas  un blakus esošās tūjas un  egles atradušas kopīgu valodu ar spožajām lampiņām, ko saimnieki dodoties uz darbu piemirsuši izslēgt. Pieļauju, ka vakara krēslā šīs ielas izskatītos vēl burvīgāk, kā mazā pasakā.. Atgriežoties uz galvenās ielas, devos vēl pārsimts metru uz priekšu un atrodu māju ar numuru 17, bet māja ar numuru 19 un 21 slēpjas..Atrodu piemērotāko kandidātu un iemetu žurnālu, manuprāt, īstajā mājā un dodos mājup pa citu ceļu - dažādībai
        Vītolu un Robežu ielas krustojumā dzīvo bezgala skaists suns - Sibīrijas haskijs. Dzīvo šajā mājā jau kopš vasaras sākuma, bet saimnieki diemžēl nav ņēmuši vērā, ka haskiji ir bara dzīvnieki un viņiem nepārtraukti vajag otru suni vai kādu cilvēku blakus, tā nabadziņš gaudoja jūniju, jūliju, augustu un septembri.. skaistulis visu laiku tika turēts pagalmā pie ķēdes, vienatnē. Oktobrī saimnieks nobrieda nopietnam solim, ap māju uzbūvēt žogu (ceru, ka skumjajam sunim par godu). Šodien biju ieplānojusi atpakaļ ceļu gar garāko žoga malu, lai varētu kārtīgu haskiju nopētīt.. Haskijs mani sagaidīja pie mājas stūra un nopētīja, es viņam atbildēju ar to pašu - viņš, kā jau sevis cienīgs haskijs bija tērpies pelēkzilā kažokā un skatījās uz mani ar savām mazajām,  brūnajām acīm.. gandrīz biju pārliecināta, ka manam kaimiņam jābūt kā jau visiem haskiju mutantiem - ar dzidrām, zilām acīm. Uzrunāju skaistuli un sarunājām noiet/noskriet šos 100 metrus kopā. Necerēti nerātni viņš atbildēja uz manu aicinājumu, pirmos 15 metrus nogājām mierīgā pastaigas solītī, bet atlikušos metrus spēlējoties - paskrējām uz priekšu, tad atpakaļ un tā, kamēr beidzās sēta. Es to gribēju izdarīt jau sen, lai uzmundrinātu skaisto, bet skumjo kaimiņu. Arī manā pagalmā pēc pāris gadiem dzīvos divi haskiji. Šodien jūtos izdarījusi divus labus darbus vienlaicīgi un diena ir tikai pusē...