Smaržo pēc piparkūkām un karstā vīna.
Gada īsākā nedēļa gandrīz ir jau cauri. Nedēļas pirmās dienas cīnījos ar nelabumiem, kartiņu zīmēšanu un pastarpināti centos atkārtot piemirsto eksāmenam. Trešdienas rīts tika pavadīts lielā steigā, nepaguvu pat lāgā iztaisnot matus, kad jau bija jābrauc uz eksāmenu. Pateicoties valdības jaunpieņemtajiem izgudrojumiem CSDD nodaļa, mazliet pēc astoņiem no rīta, bija pilna kā bišu strops. Tas mani darīja visai tramīgu, jo kvīti, lai kārtotu eksāmenu iepriekš iegādāties nesanāca... Iegāju iekšā pie lodziņa spoži spīd kārtas numurs 432, es biju tikko saņēmusi savu lapiņu un man gandrīz pamira sirds - 703! Gandrīz vai apstiprinās iepriekšējā naktī murgotais, noskrien gar acīm vēl miljons ainu un pie kases iedegas nākamais cipariņš -703! Nopriecājos, ka eksāmeni ir prioritārie un dodos gaidīt eksāmena sākumu. Manas dzīves garākās 30 minūtes - neviena cilvēka, visapkārt kluss, kā jau pirms svētkiem. Neilgi pirms eksāmena ieradās vēl pāris pazīstami cilvēki, kas palīdzēja noņemt lieko uztraukumu pirms eksāmena. Par spīti visam eksāmenu pildīju veselas piecas minūtes un pieļāvu apaļu skaitu kļūdu - 0. Vien atliek pievārēt braukšanas eksāmenu un varēšu vizināt savējos uz sabiedrisko transportu. :)
Dienas piedzīvojumi ar to vien nebeidzās, jo N. bija aizmirsis savu maku manā somā (kuru es visu dienu vazāju līdzi un pat nejutu lieko smagumu), līdz ar to bija jādodas viņam pakaļ uz universitāti. Pēcāk ģimeniski devāmies iegādāt dāvanas, jo kā studentiem pat pēdējo brīdi patīk atlikt uz pēdējo brīdi. Tā kā bija ~ plāns, kas nu kuram pienākas, ģimenei dāvanas atradās ātri, bet.. atrast dāvanu N. un N. atrast dāvanu man meklēšanas pasākums izvērtās visai garš un apnicīgs.Rezultātā N. tika pie silta halāta un ieguva džungļu karaļa privilēģijas (par to liecina uzraksts uz halāta King of the jungle), toties es lietas skaistumam.
Ziemassvētku priekšvakars pagāja lielā steigā, ar otrdien nocirstās eglītes pušķošanu, piparkūku cepšanu, dāvanu saiņošannu agrā rītā un novēlējumu rakstīšanu. Vakars kā jau pie latviešu Ziemassvētku galda ar lielu izēšanos, karstvīna dzeršanu un jaunāko klaču apspriešanu. Svētku dāvanas mainījām pret dzejoļiem, anekdotēm, dziesmām un dejām. Pēc lustīgās paēšanas nospriedu, ka vajag arī mazliet izkustēties, kamēr vecākie uz migu, tikmēr mēs ātri atcerējāmies, ka ir sens latviešu ticējums - ja Ziemassvētku vakarā nenobrauc no kalna ar plēvi, visu gadu kodīs sveši suņi. Sniega biksēs iekšā, siltās zeķes kājās un uz kalnu prom. Uz kalna neviena cilvēka, vien apkārtējās mājās virmoja līksmība, jaunieši diezgan pielējušies devās katrs pa savām mājām. Pa dienu uz kalna lielie neiet, jo kaunās no savām vēlmēm. Pēc pusstundas šļūkāšanas divvientulībā pievienojās citi lielie, kā vēlāk izrādījās mana rajona jaunieši, cits ar dēli, cits ar šampi, cits ar plēvi.. beigās mums sanāca maziņš tusiņš. Par ko man liels prieks. Sekoja arī dažu mazliet par daudz iereibušo radinieku transportēšana mājup un ziemas ceļu iemēģināšana...Un tā nemanot beidzās Ziemassvētku vakars un sākās Ziemassvētki, ar pamošanos pusdienlaikā un steigā došanos ciemos pie N. radiem.. Šogad vecīts man bija visai vēlīgs, uzdāvāja mums biļetes uz teātri, grāmatu par Vinniju Pūku (jā, neesmu ne reizi to lasījusi, bet citēju braši), 1000 gabaliņu puzli garajiem Ziemas vakariem un mazliet $, lai varētu tikt pie rozā plastikāta kartiņas, ar manu vārdu & uzvārdu virsū.