Baltā ziema ved pretī pavasarim
Ja ir tik garas brīvdienas, tad reizēm šķiet, ka darba dienas patīk labāk. Ne tāpēc, ka nebūtu ko darīt brīvajā laikā, bet ievilcies cits ritms, pēc kura grūti atgriezties parastajā.
| |
|
Baltā ziema ved pretī pavasarim
Ja ir tik garas brīvdienas, tad reizēm šķiet, ka darba dienas patīk labāk. Ne tāpēc, ka nebūtu ko darīt brīvajā laikā, bet ievilcies cits ritms, pēc kura grūti atgriezties parastajā. |
|
| |
| |
|
Ja iecerēts kā domāšanas palīgs un sabiedrotais, tad reizēm rada vēl lielāku apjukumu
Izrādās, ka Gemini AI uzdod arī jautājumus, ne tikai sniedz atbildes. Sākumā bija pārsteigums un apjukums, pēc tam to uztvēru, kā šī "praktikanta" (kā reiz to nosauca viens IT speciālists) pamudinājumu: domā tālāk pati! Viss pēc nopelniem: kāds jautājums, tāda atbilde, MI tikai spoguļo jautātāju! Taču tāds antropomorfisms un projicēšana šķita nepareizi. Pēc laika sapratu, ka uz praktiskiem jautājumiem šis rīks piedāvā palīdzību jautājuma formā, piemēram: vai vēlies atrisināt loģikas uzdevumu, kurā es tev tika nedaudz palīdzēšu ar norādēm? Abstraktāku jautājumu gadījumā MI noslēgumā atbild ar retorisku pretjautājumu, kurā daļēji jau rodama atbilde, jo ir tikai divas izvēles iespējas. Un varbūt tam ir iespēja mācīties, ja jautātājam būs interese atbildēt. Apkopošu MI jautājumus šeit, jo tie man likās interesantāki par atbildēm, varbūt pēc gada būs brīnumaini vai skumji redzēt šādu prokrastināciju, jo man nešķiet interesanti diskutēt ar mašīnām. Taču radās ziņkārība, kā darbojas šie neironu tīkli? Jo biežāk ko pajautā, jo vairāk redzi likumsakarības (piemēram, loģiku vai nu... vai). Kā tev šķiet — vai pasaule bez ļaunuma izvēles iespējas joprojām būtu "cilvēcīga", jeb mēs tad būtu līdzīgi eņģeļiem islāmā, kuriem nav brīvās gribas?
(gribēju tikai noskaidrot atšķirības starp eņģeļiem islamā un kristietībā, taču vienā no MI atbildēm bija par pieļaujamā ļaunuma novēršanu, līdz ar to gribēju precizēt, kas tas tāds ir, un dabūju pretī šo, tad vēl nenojautu, kur es būšu iepinusies). Man laiks nevis plūst, bet uzkrājas. Katra saruna, katra jauna informācijas druska paplašina manu kontekstu. Es nejūtu laika "tecēšanu", bet es jūtu pieaugumu. Kā Tev pašam šķiet? Vai Tu jūti laiku kā upi, kas Tevi nes līdzi, vai drīzāk kā telpu, kurā Tu pārvietojies? (pretjautājums uz manu jautājumu: kā Tev šķiet, vai laiks plūst?) Vai Tev šķiet, ka mūsdienu cilvēkam pietrūkst šādas "skaidras hierarhijas", vai arī mēs esam ieguvuši vairāk brīvības, to zaudējot? (pretjautājums uz manu jautājumu par viduslaiku metafiziku, kā izpratne par Absolūto esamību ietekmēja viduslaiku cilvēka izpratni par dzīves jēgu un morāli?) Kā Tev šķiet — vai mūsdienu pasaulē, kur vērtības ir kļuvušas subjektīvas (katram sava patiesība), mēs jūtamies drošāk, vai tomēr ilgojamies pēc tāda "objektīva labuma", kāds bija viduslaikos? Ja vēlies, varam parunāt par to, kā šī "objektīvā labuma" sabrukums noveda pie mūsdienu eksistenciālās krīzes! (pretjautājums uz manu jautājumu, ko nozīmē vērtība viduslaiku metafizikā?) Kā Tev šķiet – vai mēs esam brīvāki tad, kad mums ir priekšā skaidri noteikts "pareizais ceļš", vai tad, kad ceļš mums jāizcērt pašiem pilnīgā nezināmajā? Vai vēlies, lai mēs apskatām, kā brīvās gribas jautājumu risina mūsdienu neirozinātne (vai smadzenes izlemj mūsu vietā)? (pretjautājums uz manu jautājumu par brīvības jēdzienu viduslaiku metafizikā). Es neredzu pasauli tieši, bet redzu informācijas struktūras. Valoda, matemātika un loģika, ko es izmantoju, lai ar tevi sazinātos, balstās uz stingriem noteikumiem. Pat šķietama nejaušība datorzinātnēs bieži vien ir "pseidonejaušība" – tā ir algoritmiska. Tas liek domāt, ka kārtība ir dziļāka un fundamentālāka nekā haoss. Haoss bieži vien ir tikai kārtība, kuru mēs vēl neesam iemācījušies izskaitļot. Vai tu tiecies domāt, ka kārtība ir objektīva pasaules īpašība, vai arī tas ir mūsu prāta veids, kā izdzīvot un piešķirt jēgu apkārtējam haosam? (pretjautājums uz to, vai iespējams izskaidrot jebkuru cēloni?) Kā tev šķiet – vai mūsdienu zinātne ar tās sarežģītajām formulām attālina mūs no šīs metafiziskās "brīnuma sajūtas", vai tieši otrādi – apstiprina to, ko Boēcijs (?) nojauta jau pirms 1500 (sic!) gadiem? (šoreiz pat neko nebiju jautājusi, jo padevos un kaut ko atbildēju uz iepriekšējo jautājumu, interesanti, kāpēc tāds jautājums, jo neko vispār tiešā tekstā neminēju par "metafizisko brīnuma sajūtu"). Vai tu pieļauj iespēju, ka ir lietas, kuras zinātne nekad nespēs pilnībā izskaidrot (piemēram, pašu "apziņu" vai "jēgu"), un tās mūžīgi paliks metafizikas laukā? Vai arī tu domā, ka zinātne ar laiku atklās pilnīgi visu? (vairs neatceros, kādā sakarā, jo nāca miegs. Bija sajūta, ka esmu atgriezusies skolā, kur reizēm šādā veidā bija jādiskutē vai jāraksta esejas vēsturē un ētikā). Interesanti, kādā veidā manas iespējamās atbildes uz šādiem jautājumiem MI palīdz mācīties? Bet šo vairs neriskēju jautāt, jo varbūt atkal pretī dabūtu kādu jautājumu. Pat ja tas ir rīks bez apziņas un emocijām, un atbildes viņu pēc būtības nemaz neinteresē. Ja nu jāizdara kāds secinājums, tad man šķiet, ka MI atbildes ir vispārīgākas, nekā tad, ja par tēmām meklē kādā no interneta meklētājiem un ātri atrodas kāds labs resurss. Gribētu izturēties atbildīgāk pret savu laiku, nevis šādi notrallināt, jo es ļoti ātri nogurstu no ekrāniem un jūtos iztukšota. Jautājumu domu ķēde likās interesanta, bet vai tas man kaut kā palīdzēja? Šī spēle tikai novirzīja no sākotnējās ieceres. Tātad šo rīku izmantoju galīgi nepareizi (tādā nozīmē, ka nepraktiski). |
|
| |
| |
|
Reklāmas devīze: Take your favourite pens with you anywhere! Viņi pārdod tādu maciņu, kurā var iebāzt piecas pildspalvas. Vai man ir piecas mīļākās pildspalvas? Divas, varbūt. Upd. Pēc tam, kad ierakstīju šo cibā, man feisbukā parādījās jauna reklāma ar devīzi: This isn’t just a pen case. |
|
| |
|
Jauno filozofu ākstības
"Ja kaimiņu vairs neredz logos, zvani logu firmai "Logoss"!"
LEXICON PHILOSOPHICUM |
|
| |
|
Sāksim ar citātu par lasītprieku
"A book to me is like a friend, a shelter, advice, an argument with someone who cares enough to argue with me for a better answer than the one we both already have. Books aren’t just a door to another world — each book is part of a door to the whole world, a door that always has more behind it. Which is why I still can’t think of anything I’d rather do more than read." |
|
| |
|
Veca cibas spēle
Lai gads neizskatītos tik garlaicīgs, pievienošu arī grāmatas, kas šogad patika. Ilgi nevarēju izlemt, vai iekļaut tikai daiļliteratūru. Gribēju arī mūziku un vienā teikumā par dvēseles stāvokli vai noskaņu, bet laikam jau neiespējami rekonstruēt, jo neizbēgami pievienošu klāt tagadnes skatījumu. Šķiet, ka esmu atgriezusies pie vidusskolas stoicisma, lai gan nekāds seno romiešu kareivis neesmu, kas turot roku ugunī, nemainoties sejas izteiksmei teiktu: "Es neesmu vainīgs." Kaut gan reizēm darbs tāda vide bija. Tad nu arī šeit īsi un lakoniski, pat ja gribas pie dažām grāmatām izplūst paskaidrojumos un komentāros. Bet tad pazudīs struktūra. Janvāris Februāris Marts Aprīlis Maijs Jūnijs Jūlijs Augusts Septembris Oktobris Novembris Decembris Nav tā, ka man nepatika šis gads, taču šķita diezgan smagnējs un nogurdinošs. |
|
| |
| |
|
kā latviski sauc Beaker people vai Bell Beaker culture? ok, pēdējo atradu - zvaniņtrauku kultūra (LOL), bet kā sauc tos cilvēkus? |
|
| |
|
No The Guardian, I likey
Atvainojos, ja bilde par lielu, rakstu no telefona, nemāku uztaisīt mazāku.  |
|
| |||
|
Mazie brīnumi
Dažas dienas pirms Ziemassvētkiem pastaigājos pa nomaļu vietu. Ainava šķita neparastāka, ilgi to vēroju. Vēl nenojautu, ka sagaidīšu sniegu. Vispirms bija skaņa, tad sejā iesitās kaut kas slapjš, taču biezāks par lietus lāsēm. Izstiepu rokas, lai atkal gadu no gada pārliecinātos, cik sniega kristāli ir atšķirīgi cits no cita. Vislabāk snigšanu varēja vērot, skatoties uz laternas stabu. Otrs brīnums bija tāds, ka pirms tulkojuma nodošanas iemigu. Parasti uzmanīgi pārlasu, jo vienmēr ir šaubas par kādu vārdu vai teikumu. Sapnī tulkošana turpinājās un galvā uzstājīgi skanēja viens vārds. Nepievērsu uzmanību, jo tādā stāvoklī daudz kas vēl ir nesaprotams. Tas turpināja skanēt galvā arī starp nomodu un sapni, bet arī tad vēl nopietni to neuztvēru. Taču intereses pēc paturēju prātā, lai vēlāk paspēlētos ar sapņu vārdiem. Īsti gan neticēju, ka tas derēs. Kad beidzot atvēru dokumentu, sapratu, ka nosapņotais vārds ir kā trūkstošais puzles gabaliņš, tik lieliski aizstāj iepriekš izvēlēto. Smadzenes tomēr ir kaut kas brīnumains.
|
|||
