Baigā bezspēcība, vai?
Ja pieņem, ka es varētu kādudien drīzumā aiziet, kas no manis paliktu? Pāris salkanas atmiņas, kas pāris mēnešu laikā pagaistu no cilvēku atmiņas, pretīga grāmatele, kuru vispār jau tās tapšanas brīdī vajadzēja iznīcināt, un būtībā vairāk nekā.
Neko es neesmu šajā sev līdz šim atvēlētajā laikā paveicis, neko vērtīgu/ievērības cienīgu izdarījis. Neko, ko kāds pēc manas nāves atcerētos un pieminētu. Neko, par ko es, dzīvei gar acīm pēdējā brīdī slīdot, varētu būt lepns un gandarīts.

Neko, kā vērts būtu tālāk dzīvot...

Sirdspuksti atbalsojas ausīs, taču šobrīd tie atgādina tikai ieslodzīta putna dauzīšanos gar būra malām.

Un kādēļ gan Dievs nevarēja iedalīt šos manus 23 bezjēdzīgi nodzīvotos gadus kādam citam cilvēkam, kurš šajā laika periodā būtu pasauli kājām gaisā apgriezis?

Sometimes I just don't understand...