Lielo piektdien, 29. martā, daļa Rīgas iedzīvotāju un viesu devās uz pilsētas sirdi, lai, spītējot pavasara spelgonim, piedalītos Ekumēniskajā Krusta ceļā. Taču atradās arī tādi – lielākoties vīrieši spēka gados – , kam nebija nekā labāka, ko darīt, kā cilpot Rīgas jūras līča virzienā, lai nodarbotos ar vienu no latviešu nacionālajiem ziemas sporta veidiem – zemledus makšķerēšanu. Diemžēl jau dienas vidū daudzu galvaspilsētas ģimeņu svētku idilli, cilājot ledusskapī baltās oliņas un kārtojot uz galdiem pūpola zarus, pārtrauca satraucoša ziņa. Aptuveni 500 šī ekstrēmā sporta veida cienītāju bija iepūsti jūrā un strauji attālinājās no krasta (nejaukt ar krustu).

Interesanti, ka šis atgadījums norisinājās tieši Lielajā piektdienā – Krusta ceļa dzimšanas dienā – , kas simbolizē Jēzus Kristus ceļu pretī nāvei, turklāt šiem svētkiem raksturīga gavēšana un klusums. Teiksit – sakritība? Iespējams. Tomēr augstākie spēki lēma arī šim ceļam būt tikai simboliskam, un karstgalvjus atpestīt ieradās divi helikopteri un vairākas glābšanas laivas. Lai gan sākotnējā informācija medijos vēstīja, ka aizpeldējušo skaits ir, kā jau minēju, „aptuveni 500”, oficiāli izpestīti tika apmēram uz pusi mazāk bezrūpīgo makšķerētāju. Glābšanas operāciju eksperti raksturoja kā veiksmīgu, cietušo tik pat kā nebija un ar tik sīku vienību kā komentāru sniegšanu (nejaukt ar snigšanu) šajā sakarā neviens neķēpājās.

Turpinot tikpat konspiratīvā garā, daudzus interneta lietotājus satrauca fakts, ka no notikumu epicentra netiek rakstīti tvīti un sūtītas fočenes. Daži lēsa, ka neviens cilvēks nevar vienlaikus reģistrēties gan kā Twitter lietotājs, gan kā zemledus makšķernieks, citi vainoja telefona operatorus par to, ka virs ūdens trūkst tīkla pārklājuma, bet atlikušie vispār zaudēja cerības, ka kaut kas tāds ir noticis. Lai gan atsaukšanās uz citu cienījamu autoru darbiem mūsdienās tiek uztverta kā nepārprotama zīmēšanās ar zināšanām, man tomēr nāksies to darīt, jo šī atgadījuma līdzība ar Rūdolfa Blaumaņa kases grāvēju – noveli „Nāves ēnā” – šoreiz nepaslīdēja garām nevienam latviešu klasikas cienītājam.

Tieši šogad visu laiku ievērojamāko latviešu tautības personību trešās vietas ieguvējs svinēja apaļo 150 gadu jubileju, kam par godu Valmierā tika organizēts teātra festivāls. Bet kurš normāls cilvēks tad to vispār pamanīja? Tāpēc vērsim pie ragiem ķērās gan episkais jokdaris Fredis, gan ekoloģiskais Valmiermuižas aliņš, kuri bija gatavi atbalstīt notikumu, pielīmējot sev kuplas ūsas īstā Blaumaņa garā. Diemžēl visi to uztvēra kā kārtējo propagandu cīņā ar prostatas kaitēm, un Rūdis atkal palika bešā. Tad nu nekas cits neatlika kā jubilejas aktualizēšanas pasākumos iesaistīt valsts prezidentu Andri Bērziņu, kam tika lūgts ar noveli „Nāves ēnā” salīdzināt notikumus valdības koalīcijā. Arī ar to nebija gana – latviešu tauta spītīgi atsacījās ne tikai kaut kā īpaši godāt Blaumani, bet vispār necēla ne ausu, izlikās, ka tas Blaumanis te vispār ne čiku, ne grabu.

Turpretim plaša mēroga akcija Lielajā piektdienā lika novelei „Nāves ēnā” tapt daudzinātai i pilīs un muižās, i sētiņās. Notikumam bija arī blakus ieguvumi – pirmkārt, Latvijas vārds izskanēja pasaulē – , un par latviešu drosmīgajiem beachgoers (pludmales cienītāji – google translate piez.) vēstīja pat ziņu monarhā BBC. Otrkārt, šis traģiskais notikums ar laimīgajām beigām uzskatāmi atklāja, ka ir jāparāda nikna dūre ēnu ekonomikai, jo tad valstij būs līdzekļi, lai grūtā brīdī savam kalpam varētu sniegt palīdzīgu roku. Nākamreiz uz bildītēm sociālajās kampaņās par nodokļu maksāšanu būs vientuļi makšķernieki milzīgas jūras vidū, zem kurām vēstīs „Tas var būt kļūt par tavas dzīves pēdējo kruīzu” vai arī „Ekonomikas ēnā”. Nu, par to galu galā, lai domā Mooz vai Inspired jaunie censoņi, pričom te es. Treškārt, ja kāds tiešām ir lasījis noveli „Nāves ēnā”, atceraties taču, ka visi uz ledus gabala esošie ļoti labprāt mielojās ar zirga gaļu, tā kā ieguvēji bija arī tie latviešu uzņēmumi, kurus nomāca ēna par šī nepareizā liellopa gaļas klātesamību konservos un citos gaļas pārstrādes izstrādājumos.

Vai tiešām joprojām uzskatāt to par nejaušību? Nelaimes gadījumu? Nedomāju gan. Ja godīgi, es nebrīnītos, ja pēc diviem gadiem, kad tikpat apaļu – 150 gadu – jubileju grasās svinēt Rainis, notiks kāds it kā nelaimes gadījums saistībā ar citu latviešu vidū iecienītu nodarbi – kūlas dedzināšanu. „Uguns un nakts!” tad visi kliegs, un sāks godāt Raini, jo citus mārketinga trikus – piemēram, uzņēmuma „Rita” speciāli uz jubileju pašūtos svītrainos peldkostīmus – neviens, protams, nebūs pamanījos.

Ja nu tomēr esat tik naivi un ticat mediju versijai par šī notikuma apstākļiem, iesaku pieprasīt visus bļitkotājus piespiedu kārtā iesaukt armijā. Tāda neatlaidība ceļā uz mērķi un miera nezaudēšana dzīvībai bīstamos apstākļos ir tikumi, kurus nedrīkstētu laist zudībā kaut kādu stulbu zivju dēļ.

Pirms kādiem pieciem gadiem, kad Dace Jaunupe vēl nebija kļuvusi par Bargo, bet strādāja Satori grāmatnīcā par apsargu un klusi bija iemīlējusies Reinī Tukišā, es devos viņu apciemot uz minēto iestādi. Pētīju tos nokrautos grāmatu plauktus un vaicāju Dacei: “Klausies, tu noteikti zini, kas tas Džeimss Džoiss tāds ir, kāpēc visi par viņu runā?” Vairs tā precīzi neatceros, bet šķiet, ka viņa nokrita uz grīdas un sāka epileptiski raustīties konvulsijās, neskaidri pamīšus buldurējot vārdus “Uliss” un “facepalm” pār lūpām. Pēc tam atguvās, un mēs atkal bijām draudzenes. Tiesa, neko daudz jau tas Daces skaidrojums man nedeva – tikai pārliecību, ka par šo savu nezināšanu man pieklātos just kaunu. Diemžēl man kauns ir tukša vieta, un Džeimsa Džoisa vārds, tā arī neieguvis nekādu spilgtu nozīmi manās asociācijās, zaudēja aktualitāti.

Nākamā reize, kad atkal dzirdēju šo vārdu, bija pērnajā vasarā Glāzgovas krodziņā “Nice & Sleazy”. Ar čomaku spēlējām spēli “Kurai no visām pasaules grāmatām tu gribētu būt autors?” Manu atbildi viņš nosauca par Classic Cliché (jā, “Noziegums un sods”, nu kas ir?), bet pats ar baigo lepnumu paziņoja savu erudīto izvēli – “Dublinieši. Džeimss Džoiss.” Tad arī sapratu, ka esmu iedzīta stūrī un, gribu vai negribu, kaut kad itin drīz man tomēr nāksies to Džoisu palasīt – un, cerams, pirms vēl par to būs kaut ko ieblogojusi Agnese Kleina vai kaut kas tikpat bilingvāls un stilīgs. Diemžēl es nokavēju, jo stilīgais trejdeksnis Jurģis Liepnieks pamanījās izdot abus slavenākos Džoisa darbus latviešu valodā. Es gan nelasīju tās Rolova tulkojuma drumslas, bet aizgāju uz grāmatu humpalām un nopirku to variantu, kuru uz angļu valodu ir tulkojis Džeimss Džoiss. Pirms metaties aizrādīt, ka latviski tulkojis ir Sodums, tad ziniet – visus darbus latviešu valodā ir tulkojis Rolavs, fucking visus! Pārējie tikai plaģiē. Ja neticiet man, paprasiet Armandam Leimanim.

Kā jau katrs labs izdevums, arī šis bomzīgais paperback’s sākas ar autora biogrāfiju. Tur es kārtējo reizi pārliecinos, ka šī pasaule ir negodīga miskaste, jo laikā, kad Džeimijs jau bija publicējis “Dubliniešus” un strādāja pie sava grāvēja “Uliss”, viņš dzīvoja Cīrihē un ēda sausu maizīti. Lasot biogrāfisko ievadu, jau paspēju pieķerties Džoisam, jo viņš ir tāds pat kā es un Sprīdītis – mētājies apkārt pa garlaicīgo Vakareiropu, bet savu dzimto pilsētu tāpat turējis savas sirds vissiltākajā kambarītī. Man par laimi ievads nav diez ko garš un itin drīz jau saturs vēstī, ka priekšā mani gaida 15 īsstāsti. Pirms ķeros pie tiem, paspēju uzzināt ko nedaudz satraucošu no sava drauga, kurš pamanījis, ka lasu attiecīgo grāmatu. “A tu zināji, ka viņš savai draudzenei rakstīja nenormāli piedauzīgas vēstules ar tādiem ļoti rupjiem īru vārdiņiem? Tās lasījis katrs sevi cienošs literāts!” Attraucu, ka tas man sāks rūpēt tikai tad, ja tos ļoti rupjos īru vārdiņus viņš būs iepinis ar savos stāstos, bet viss tas, ar ko viņš nodarbojies savā brīvajā laikā, uz mani neattiecas. Tā kā šīs nav nekāds vidusskolas referāts, bet nopietna publikācija, man ne prātā nenākt likt atsauces ne uz šādiem feļetoniem, nedz arī jebkādām citām literatūru izvarojošām saitēm, tāpēc, ja jūs man nenoticējāt par tām neķītrajām vēstulēm, bet tās jūs tomēr jūs interesē, izgūglējiet patiesību taču pašu.

Beidzot ķeros pie lasīšanas. Gaidas lielas, mazliet sāku svīst. Lai arī kopumā viņa rakstības stils man patīk, melotu, ja teiktu, ka tas ir ārkārtīgi spridzīgs. Nezinu, vai pie vainas ir tas, ka mans attention span ir aptuveni 20 sekundes, vai arī absolūtā neorientēšanās Dublinas plānojumā, taču nekādi nepamet sajūta, ka daudz vairāk spētu novērtot rakstīto, ja prātā redzētu spēcīgas atmiņu ilustrācijas katru reizi, kad viņš pieminētu kādas ielas nosaukumu. Tas, protams, ir nieki, jo ticu, ka daudzi “Dublieniešu” fanboji tomēr paši attiecīgajā pilsētā nemaz nav bijuši vai arī ir bijuši tā kā es – tikai lidostā, tāpēc nemetu plinti krūmos un turpinu lasīt tālāk, gaidot sajūsmu. Nevaru nepieminēt, ka brīnišķīgs grāmatas papildinājums ir Robina Žaka zīmējumi pie katra stāsta. Lielākoties tie brīnišķīgi ir tāpēc, ka klaji nekontrastē ar tiem tēliem, kādus esmu tos iedomājusies lasot, kā reizēm mēdz notikt. (Vienmēr atcerēšos, par cik pretīgu neglīteni ilustrācijās bija pataisīts lēdijas Čaterlejas mīļākais, kamēr manās iedomās tas vienkārši bija rižs Raiens Goslings.)

Pārstāstīt 15 stāstus nebūtu prāta darbs gluži tāpat, kā prāta darbs nebūtu arī pārstāstīt visas banālās sajūtas, kas mani pārņēma, šos stāstus lasot, tāpēc pirmoreiz šīs recenzijas laikā es attopos iedvesmas krustcelēs. Ko tad vispār var uzrakstīt grāmatas recenzijā, lai tā nebūtu a) garlaicīga b) debīla? Es nezinu, tāpēc rakstīšu vienkārši visu to, kas pats no sevis secīgi ienāk prātā.

Mani nemīļākie stāsti bija “Ivy Day In The Committee Room” un “The Mother”. Tur nebija nekā daudz smieklīga un arī nekādu spēcīgu punch-line ne. Varbūt bija, bet tad starp tiem vārdiem angļu valodā, kurus es nesapratu, līdz ar to arī nespēju uztvert adekvāti. Tomēr, lai arī saku, ka šie ir mani nemīļākie stāsti, nebūt nebija tā, ka man tie besītu. Nebūt ne, tie bija patīkami, generic stāsti, kurus tu izlasi un itin drīz aizmirsti, nejūtoties neko daudz zaudējis. Man šķiet, ka tā ir labas grāmatas pazīme, ja stulbākās vietas tajā nemaz nav ļoti stulbas. Vēl man arī patīk Rundāles pils un fizkultūra.

Visvairāk no visiem stāstiem mani aizkustināja “A Painful Case”. Tas bija drūms un kruts, un tajā bija arī šis tas no patiesības, piemēram, par nelaimīgu mīlestību. Stāsta galvenais vīrietis dzīvo tādā Dublinas rajonā, kas nav moderns, ļauns un pretenciozs, jo tādi viņam besī. Tas tiek paziņots gandrīz pirmajā stāsta teikumā, līdz ar to man nav pārāk ilgi jāgaida, lai saprastu, ka šis stāsts man patiks, jo arī es esmu drusku heiterīte, līdz ar to noteikti varēšu vietām labi asociēties. Es neatstāstīšu sižetu, lai to neizbojātu tiem, kas plāno “Dubliniešus” izlasīt, bet vienu teikumu es iecitēšu gan, lai jūs labāk saprastu, kā veidot attiecības ar pretējo vai arī savu dzimumu. “Love between man and woman is impossible because there must not be sexual intercourse and friendship between man and woman is impossible because there must sexual intercourse.” Nu labi, es mazliet izmainīju to teikumu, ko citēju, uz to pusi, kas man šķiet tuvāk patiesībai, bet kāda tam nozīme, jo tas jums tāpat nenozīmē to pašu, ko tas nozīmē man, bet savus teikumus jūs varēsiet atrast šais īsstāstos tikai gadījumā, ja tos lasīsiet paši, nevis tērēsiet laiku uz – dafuq – recenzijām?

Visu lasīšanas laiku mēģināju paralēli ne tikai iedziļināties stāstā, bet arī skatīties uz visiem tiem uzrakstītajiem teikumiem tā, it kā es apzinātos, ka tos ir rakstījis kaut kāds cilvēks. Tā man ir vislielākā maģija – saprast, kā un kāpēc tas cilvēks ir tieši šādi veidojis teikumu, un ne citādi, un cik labi viņam tas ir izdevies. Ja tas izdodas labi, tad šādi lasīt ir teju neiespējami, jo visu laiku sanāk iegrimt stāstā, zaudējot modrību uz stāsta uzbūvi. Tas skanēs ļoti bramanīgi, bet es bieži aizdomājos par ar sižetu nesaistītām lietām, jo Džoisa rakstība bija tieši tāda, kādu es iztējos esam teju jebkura laba 19. gadsimta nogalē dzimuša un angliski runājoša autora rakstību. Es saprotu, ka raut ārā no konteksta drīkst tikai caurus zobus, bet es nevaru arī sevi pašu izraut laukā no tā konteksta, kurā esmu lasījusi to, ko jau esmu lasījusi, un dzīvojusi jau tajā laikā, kuru pats autors nekad nepiedzīvoja.

Lai arī konkrēti jums no tā ne silts, ne auksts, es tomēr gribu piefiksēt, ka man patika “Dublinieši”, taču nejūtu sevī grūti apkarojamu vēlmi tagad ātri, ātri izlasīt arī visu pārējo, ko Džoiss ir sarakstījis. Anotācija uz mana izdevuma aizmugurējā vāka vēstī, ka Džeimss Džoiss ir viens no tiem retajiem vīriem, kas nav publicējis neko citu, kā tikai māsterpīsus. To es cienu un apskaužu, bet tad atkal – es tā arī nekad “Dubliniešu” laikā nesajutu to, ka mani personīgi būtu apgrābstījuši ģēnija pirksti, kas liktu tvīkt no sajūsmas un baudas. Ar to, protams, es nesaku, ka tā obligāti ir viņa vaina, nevis manējā. Tā visticamāk ir manējā vaina, un tas man ļoti patīk un mierina. Agrāk man skauda uz visiem tiem zubriem, kas bija paspējuši visu izlasīt pirms manis, visu noskatīties pirms manis un visu arī noklausīties pirms manis, bet tagad vairs neskauž, jo kāda starpība. Labāk izlasīt to tad, kad tas pie tevis arī atnāk un tu novērtē un priecājies, nevis izlasīt tad, kad esi stulbs lohs, kurš neko nerubī vai arī rubī, bet ne tik ļoti, cik varētu rubīt kaut kad vēlāk.

Iesākot šo textu, sevī loloju klusas ambīcijas pārdefinēt grāmatu recenziju būtību, bet, esot pie šī texta beigām, saprotu, ka labāk izvēlētos likt grāmatu recenzijām bankrotēt. Nē, nopietni – kam tas ir izdevīgi? Labāk lasiet daiļliteratūru, nevis viedokļus. Uz pēdējiem jūs esat spējīgi arī paši, bet ne visi no mums ir spējīgi uz to pirmo. Čauzī!