Labvakar. Salīdzinoši nesen uzzināju, ka ir daudz jaunu skandāliņu saistībā ar Latvijas Televīziju - uz ziņu dienesta ģenerālprokurora amatu kandidē vietējais Muamars Kadafi Dzintris Kolāts (es viņus jaucu pēc izskata, pēc rakstura - nekad), gaisā virmo baumas par raidījuma "Maija Migla, Panorāma" likvidāciju, un tagad vēl arī ik katrs modernais jaunietis Rīgā ar lielu interesi seko līdzi televīzijas šovam "Dejo ar premjerministru". Ņemiet vērā, ka mani var arestēt par to, ka šovakar tiešsaistē internetā noskatījos attiecīgā šova pārraidi, jo es kā jau austrumeiropiete neesmu samaksājusi BBC nodevu, kas ļautu man šādas darbības veikt likumīgi, tāpēc uzskatiet, ka riskēju to visu trimdas tautiešu vārdā, lai arī viņiem neietu secen telenovitātes dzimtenē.

Uzreiz jāsāk ar atvainošanos, jo saskaņā ar darba likuma pantu par aizliegumu jebkad jebko šeit rakstīt skaidrā, ja vien nav ārsta zīmes, es devos uz tuvējo veikaliņu pēc lēta spāņu sarkanvīna, ko degustēt kopā ar jauno šovu. Gribēju atrast dziru ar vislabākajiem tanīniem, ko arī izdarīju, taču tāpēc arī laikam nokavēju raidījuma sākumu, jo pieslēdzos tam mirklī, kad tika raidīta reklāmas pauze, pēc kuras Baiba Strautmane bez jebkādiem labdien, jūs, paldies uzreiz sāk kaut ko ļečīt tādā manierē, it kā mēs būtu vecas draudzenes un es vispār saprastu, par ko viņa runā. Nezinu, varbūt tas arī bija raidījuma sākums un viņai kā jau lielai TV dīvai vienkārši normāli sakāpis galvā.

Raidījums (man) sākas ar to, ka Baiba uzdod jautājumu, vai augsta ranga ministrs drīkst braukt pālī. Viņa vēršas konkrēti pie kāda jaunieša vārdā Rūdolfs un prasa, vai viņš, ja būtu pie stūres pālī vai zem marihuānas noķerts ministru prezidents, maksātu mentam brangu sodu, lai tikai nepaliktu bez tiesībām sēdēt automašīnā. Rūdolfs saka, ka nekad mūžā, ka tūliņ pat uz vietas vēl arestētu arī to mentu, kurš centies paņemt kukuli, un vispār runā kā dzīves nepists piektklasnieks. Baiba lūdz Ivaru Godmani šo komentēt. Ivars atzīstas, ka ir braucis pālī, un uzsver, ka runa jau ir par to, kādā pālī brauc, nevis vai vispār. Tā jau laikam ir - es nezinu. Pēdējoreiz braucu ļoti sen, pēdējoreiz braucu pālī - vēl sanāk. Es neko neatceros no tiem ceļu satiksmes cietsirdīgajiem noteikumiem.

Tagad Baiba ņem priekšā jaunieti vārdā Kārlis un prasa tā: "Iedomājies, ka tu esi premjers, kaut kādā Āfrikas čuhņā Latvijas pilsonis ir paņemts ciet par pedofīliju un saskaņā ar tās valsts likumdošanu viņam draud galvas nociršana ar neasu lāpstu. Vai tu kā premjers centīsies panākt viņa izdošanu Latvijai?" Kārlis sāk kaut ko bubināt par morāli amoralitātē un te pēkšņi negaidīti paziņo, ka glābtu uz Latviju, ja nebūtu vainīgs, bet neglābtu - ja būtu. Tā ir ļoti kruta attieksme - es arī parasti uzreiz zinu, kurš ir un kurš nav vainīgs, man vajag tikai konkrētajai lietai uzmest minūti garu acu skatu. Šeit iejaucas sociālpsihologs (nē, nopietni? par to kādam maksā naudu?) Ivars Austers un saka, ka cilvēka dzīvība stāv pāri starpvalstu attiecībām. Man šķiet, ka visādi politiskie Kristoferi Kolumbi viņam nepiekristu, bet tas tā.

Vispār man jums jāpastāsta, kā tai spēlē izskatās. Tur ir astoņi jaunieši, no kuriem jūs pazīstat jau divus, kas cīnās par to premjerministra titulu. Ir žūrija un vismaz šoreiz to sastāda jau pieminētais Ivars G., jau pieminētais sociālstomatologs Austera kungs, kā arī Nellija Ločmele un mūsu mīļais cibiņš Ilmārs. Tad vēl ir daudzi skatītāji un vakara vadītāja Baiba "tā miss info ar blondajiem matiem, kas nav ne Jaunalksne, ne Peneze" Strautmane. Atkāpi noslēdzu ar vīna malku un turpinu sižetu.

Baiba izsauc četrus jauniešus - Edmundu, Daini, Katrīnu un Rūdolfu - un jautā, vai viņiem simpatizē doma par tautas vēlētu prezidentu. Paldies dievam, neviens no viņiem nav tāds deģītis, lai atbildētu apstiprinoši. Šis gan ir argumentācijas prasmju pārbaudījums, tāpēc katrs jaunietis izlozē lapiņu ar viedokli, kurš tam jāpārstāv, neraugoties uz patieso personisko nostāju. Vispār šis paņēmiens nav nekas īsti jauns - pērn mani un textnieku RJ vienā mācību priekšmetā tieši pēc tādas pašas metodes eksaminēja. Mums abiem bija jābūt tajā pusē, kas apgalvo, ka globālā sasilšana ir psc mi vsje umrjom, kaut patiesībā tā nedomājam. Abi dabūjām labus rezultātus. Ā, bet tas jūs droši vien nemaz neinteresē, tāpēc atgriežos pie šova, kurā jaunieši debašu pārbaudē, manuneciloprāt, uzrādīja visai vājus rezultātus. Likās, ka viņi drīzāk spiež uz to, ka jāimitē intonācijas svarīgums, nevis faktuālās detaļas. Žūrija gan bija optimistiskāka un atrada, kur piesieties, lai paslavētu. Ilmārs, lai arī pats nav konkursants, tomēr nenoturējās un izcēlās ar asprātību, sakot, ka "runāšana veicina domāšanu". Jā, protams.

Otro četrinieku - Mārtiņu, Antoņinu, Edgaru un Kārli - pēc tāda paša paņēmiena testē, liekot diskutēt par to, vai nepilsoņiem ļaut balsot pašvaldību vēlēšanās. Arī neko pratīgu neviens nepasaka, viss jau ir kaut kur dzirdēts. Skatītāju rindās sēž arī vecais flēdermausis Indulis Emsis. Viņš dalās nostalģiskās atmiņās par savu premjerēšanos, taču viņu pārtrauc žūrijas komisārs Godmanis ar atziņu, ka "nedrīkst psihot". Premjers nedrīkst psihot nekad. Tas gan ir labi, ka uz mani tas neattiecas, un es drīkstu psihot pat tad, kad viss ir kārtībā.

Atkal pārejam pie individuālajiem jautājumiem. Pirmais tiek Rūdolfam - 2008. gada novembris, Parex krahs, valsts nopērk kontrolpaketi, normāli? Rūdolfs saka, ka pareizi arī dara, jo pareizas atbildes nav. Nellija tomēr iebilst, ka varēja jau arī palikt malā, ja WikiLeaks nemuld. Godmanis saka, ka Wikileaks muld un par to viņš sarakstīs grāmatu. Godmanis arī saka, ka, ja nebūtu toreiz nopirkts, visas bankas trīcētu kā apšu lapas, bet es atceros, ka vasarā lasīju IRā, ka Bondars bija teicis, ka ņems to Parexu, ja dos. Man šķiet, ka kāds muld, bet es nezinu, kas. Jāatzīst, ka esmu tomēr pietiekami iesilusi, lai man būtu salīdzinoši vienalga jau. Jautājums Edmundam - 2007. gada 3. novembrī visi kliedz "Atlaist 9. Saiemu!", Kalvītis demisionē pats - nahujam? Edmunds plāta rokas, Šlāpins iesaka iet politiķu kursos. Katrīnas kārta - A. Bērziņš interešu konflikts, atpūties uz jahtas, KNAB nevar pārbaudīt, jo Bērziņš pats KNAB. Katrīna domā, ka jāierobežo visu, kas met ēnu. Nellijai Ločmelei tas patīk. Nav tā, ka es nesaprotu, ko viņas runā, bet es acīmredzami vairs negribu to saprast. Tagad Dainim - Emsis un 300 ES normatīvie akti, Latvija deg zilās liesmās, rezultātā slēgti daudzi mazie uzņēmumi. Dainis kā igaunis risinātu laicīgi, nevis haltūrētu. Nellija piebalso, ka Emsis pats arī vainīgs. Edgar - E. Repše pēc 100 dienām atzīst, ka ir traks marsietis. Edgars tajā neredz neko sliktu. Šlāpins saka, ka Repše nemāk pasmieties par sevi (jo droši vien neiet tajos kursos). Šlāpins pats gan ņirdz. Austers ne īpaši. Jautājums Kārlim - referendums "Ļaut nepilsoņiem vai nē", premjers Krasts neko. Kārlis: Darīja pareizi! Pārējie nodur acis, klusē. Mārtiņam jautājums - V. Dombrovskis drīkst vai nedrīkst sievu ņemt darbā? Mārtiņš saka, ka drīkst. Nellija: "Nē, nedrīkst", bet pati tomēr uzreiz atzīst, ka nedaudz pārspīlē. Baiba piemetina: "Ko piedod Dombrovskim, to nepiedod Šleseram." Nu, tas ir super. Antoņina - A. Šķēle 1997. gada 17. jūnijā citē "Skroderdienas Silmačos", KĀPĒC? Antoņina: "Jo nak Jaņi?" Ja, jo nak Jaņi un pats Skele tikmer bezpartejisks urods, kuram nekas nav svets. Ilmars Slapins piebilst, ka videjam latvietim jau patik kritizet tas partijas, tapec videjam latvietim 1997. gada patik Andris Skele.

Un beidzot sākas balsošana, kurā diemžēl izlido Edgars un Dainis jeb matemātiķis un ķīmiķis. Skatieties nākamnedēļ, ja gribat uzzināt, kas beigās vinnēs. Tā televīzija ir mani totāli nokausējusi, un es dodos pie miera. Vispār jau labs raidījums, tikai nevajag labāk iedzert, ja pēcāk vēl jāraksta vai jābrauc pie stūres.

Vispirms gribu atvainoties visiem par nepopulāru tēmu. Zinu, ka Textu lasītāji vislabāk sagaida aprakstus par televīzijas raidījumiem, politiku vai dzelteno presi. Tomēr ņemot vērā Textu sievišķo autoru diezgan ciešo saikni ar teātri, šoreiz vēlos uzrakstīt par Valda Lūriņa iestudēto izrādi „Tikai tā” Latvijas Nacionālajā teātrī.

„Katrs no mums ir gājis kādā teātra pulciņā,” reiz krogā teica Elīna Kolāte, un izrādās, ka šis apgalvojums lielā mērā ir patiess. Zinu, ka Sandra Mētra reiz saņēma balvu kā Pumpuru vidusskolas labākā aktrise. Elīna Kolāte spēlēja jaunieši teātrī „Vinnijs”, kas bija konkurenti manis pārstāvētajam „Zīļukam”. Savukārt Anete Konste, kaut arī Ārijas Stūrmanes teātra pulciņā pavadījusi vien 3 nedēļas, visus savus augstskolas kursa darbus un bakalaura darbu rakstījusi tieši par teātri. Tātad, teātris mums visām ir sirdij tuvs. Neesmu pārliecināta par Textu redakcijas jaunskungiem, bet neuzdrošinos domāt, ka varētu būt citādāk. Mums patīk dzert, rakstīt tekstus un teātris.

Pirms izrādes 'Tikai tā' noskatīšanās biju dzirdējusi nostāstus, ka tā esot kas līdzīgs Žurkai Kornēlijai. Ļoti labi saprotot, kas ir Žurka Kornēlija un uz ko tā pretendē, devos ar diezgan skaidrām ekspektācijām. Tomēr izrādījās, ka izrāde "Tikai tā" bija iecerēts kas daudz augstāks un cēlāks - tajā bija centieni savienot smieklīgo ar traģisko un romantisko ar smeldzīgo, tai bija jābūt izrādei, kas mums liktu smieties, bet pēc mirkļa jau raudāt. Tomēr tā tas gluži nenotika.

Vispirms ļaujiet paskaidrot: manuprāt, ikvienam cilvēkam dzīvē ir jānodarbojas ar lietām, kas vislabāk padodas, un tas pats būtu jāievēro arī režisoriem – jāiestudē tāda žanra izrādes, kas padodas. Viens var iestudēt stulbu „Žurku Kornēliju” vai mums visiem tuvas un mīļas „Skroderdienas Silmačos” alkoholisma noskaņās, vai arī bērnu izrādes, bet labāk lai nedomā ķerties pie traģiskiem motīviem. Citiem padodas drāmas, bet viņiem parasti nepatīk "Ugunsgrēks". Ir arī tādi, kam padodas kas vairāk, bet tie visbiežāk nestrādā nacionālos teātros, neiet pakaļ trīszvaigžņu ordeņiem, un šo teātru aktieri ir pārāk dievišķi, lai sarunātos ar divām Textu redaktorēm kunga prātā (apvainojos). Vēl ir daži, kuriem padodas iestudēt aktieru brīvdabas koncertus. Nu, ziniet, kā kādreiz Ogres vai Baldones estrādē, kur sabrauc aktieri, Raimonds Pauls ar Dzeguzīti, skatuve ir rotāta ar meijām un visa latviešu tauta iedzer alu, piekož desu un uzdejo. Gribētu uzreiz piebilst, ka Valdis Lūriņš it kā nešķiet piederošs pēdējam tipam, zinot viņa iepriekšējos darbus. Varbūt cilvēki mainās?

Attēlos - Raimonds Pauls un "Dzeguzīte"

Gribu atzīt, ka aktieri dziedāja un dejoja patiešām labi. Skatījos uz to dejošanu pat ar nelielu skaudību, jo pašai dejošana padodas tikai pēc trešās-ceturtās aperatīva glāzes. Dita Lūriņa pat bija uzlikta uz puantēm un grieza piruetes. Jāpiebilst, ka izrādes kontekstā gan tas necik neiederējās, tomēr vismaz kādam prieks - Lūriņa taču bērnībā bērnībā gribējusi kļūt par balerīnu. Šķita, ka vienīgais režisora (kas ir aktrises tētis) motīvs iekļaut šo tēlu izrādē, arī bija piepildīt savas meitas bērnības sapni, kas, protams, ir ļoti mīļi, bet varbūt to tomēr vajadzētu darīt ģimenes priekšnesumu vakaros, nevis publiskā izrādē. Pirmkārt, kāds pastalniekiem latviešiem sakars ar puantēm? Otrkārt, ja balerīnai būtu jāpauž traģika (kā tas reizēm tiek apspēlēts kinofilmās), tad varbūt vajag izvēlēties īstu balerīnu, nevis Ditu Lūriņu. Gribu uzsvērt, ka šīs aktrises darba ieguldījums lomā ir patiešām liels, bet visas meitenes par balerīnām neizaug.

Izrāde kopumā bija par latviešiem smieklos un bēdās, caur populārām dziesmām un dažādu laikmetu motīviem. No Krišjāņa Barona līdz masveida aizbraukšanai uz Īriju. Īsa latviešu vēsture. Doma nav slikta, bet izpildījums radīja mulsuma brīžus, sākot jau ar banālo scenogrāfiju - Rīgas Centrālstaciju kā krustceles. Neredzēju tur krustceles, drīzāk apvainojos uz Lūriņu, ka viņš latviešu uzskata par bezpajumtniekiem, kas dzīvo stacijā. Mulsumu radīja arī neveiklās pārejas no komiskā uz traģisko, tad uz romantisko, un atkal atpakaļ. Piemēram, pārejot no naiviem latvju bāleliņiem, kas lec pa pļavu kopā ar Krišjāni Baronu, uz Aleksandra Čaka pilsētas smeldzi, uz skatuves tiek uzlaists invalīds Aināra Ančevska atveidojumā. Pirmajā brīdī pat nedaudz salecos no domas, ka Valdim Lūriņam (kurš neizskatās pēc ciniķa) šāds elements liekas smieklīgs, un tikai pēc mirkļa sapratu, ka izrāde patiesībā pārgājusi skumju noskaņā. Brīžiem traģiskais pat sajuka ar komisko. Piemēram, ainā, kurā Valdis Lūriņš atkal grib atdzīvināt sava mūža, iespējams, nozīmīgāko iestudējumu „Lāčplēsis”. Iedomājieties, tumša skatuve, uz kuras balti sarkanā izgaismota latvju tauta dzied par ilgām pēc brīvības. Un te pēkšņi atskan šāviens, latvju tauta nokrīt gar zemi, un uz skatuves parādās Ainārs Mielavs, pfu, es gribēju teikt, uz skatuves parādās Juris Hiršs, kas ļoti veiksmīgi parodē Aināru Mielavu ar dziesmu „Piekūns skrien debesīs.” Kad biju jau sākusi skaļi un sirsnīgi smieties (jo tiešām labs joks), sapratu, ka tomēr turpinās traģika un tas patiesībā bija domāts ļoti nopietni. Labi, ka vismaz nesmējos es viena.

Runājot par „Lāčplēša” motīviem, gribu mīļi lūgt Nacionālo teātri pārstāt visās vēsturiskajās izrādēs censties atdzīvināt šo noskaņu. Jā, savā laikā tas patiešām bija ļoti nozīmīgs darbs un reti kuram latvietim tas nenozīmētu neko. Visi, kas mani pazīst, labi zina, ka esmu no tiem, kas raud pie "Saule.Pērkons.Daugava" kopā ar Aneti Konsti. Tomēr šī biežās atkārtošanās tendence rada jautājumu, vai mēs, latvieši, esam kaut kāda gauduļu kompānija, ka uz latvietības jūtām var uzspiest tikai piesaucot atmodas patosu ar „Lāčplēši” priekšgalā? Tas neattiecas tikai uz šo izrādi, bet arī, piemēram, uz "Vadoni", kas pēc muzikālās formas diez ko daudz neatšķīrās (bet kašķis starp Saksu un Dimiteru bija labs). Šie centieni jau ir noveduši līdz tam, ka šo izdzirdot šo motīvu, nesaskrien vis acīs asaras, bet gan rodas vēlme sadedzināt Zigmāra Liepiņa sintezatoru.

Tagad par to, kas, manuprāt, bija labi. Es pasmaidīju vietā, kur kariķētas suitu sievas apdzied Mārtiņu Eglienu par punduri ar mazu rīkli. Smaidīju par Amerikas latviešiem, kas, kamēr mēs lejam asinis, dejo tautiskus dančus, bauda dzīvi un dzied, ka ilgojas pēc mājām (uzreiz iedomājos par "Čikāgas piecīšiem", kas bija viens no diviem muzikālajiem pavadījumiem, ar kuriem bērnībā mamma mani varēja nomierināt. Otrs bija Lambada). Smieklīgs bija arī Uldis Norenbergs Dainu tēva atveidojumā. Elīnai Kolātei noteikti patiktu Egliena un Grasberga tandēma (kas kopumā izrādē šķita drīzāk neveikli improvizācijas teātra aktieri) joki par dzimumlocekļiem. Dažas epizodes bija ļoti mīļas, piemēram, romantizēti padomju laiki. Es jau teicu, ka aktieri labi dejoja un dziedāja? Vārdu sakot, joki, kas neprasa domāšanas spējas (bet labāk ietu iekšā kopā ar popkornu un kolu) nav nekas slikts, patiešām, bet es neesmu pārliecināta, ka tos var tik brutāli apvienot ar traģiku.

Noslēgumā gribu pateikt, ka uz šo izrādi ir jāiet visiem cilvēkiem, kuriem patīk „Ugunsgrēks”. Un neņemiet galvā to Gruzdovu, kas vīpsnā par „Ugunsgrēku” – jūs taču piekritīsiet, ka tajā visā ir kaut kas, ko tomēr kārojas paskatīties? Līdzīgi ar šo izrādi – kaut kas tur ir, pat ja tas nav autora apzināts.

P.S. Elīna Kolāte man pirms īsa brīža vaicāja, vai Lūriņš ir tas džeks, kas "Ugunsgrēkā" tēloja dzērāju. Tā bija?