Vakar vakarā ar Elīnu vienbalsīgi vienojāmies, ka textu nodošanas termiņš var tikt pagarināts līdz šodienas pēcpusdienai, jo svētdienas vakarā mēs piedzērāmies un atgriezāmies mājās tikai astoņos no rīta, tā kā tas ir pietiekami liels attaisnojums. Ar Daci mēs ne par ko nevienojāmies, jo viņa uzskatāmi mūs ir sākusi ignorēt, izrādot pilnīgu necieņu gan textiem, gan katrai no mums personīgi.
Šoreiz savai analīzei esmu izvēlējusies rakstnieka Semjuela Lī Beketa lugas "Gaidot Godo" iestudējumu K-sunī, kuru apmeklēju sestdienas vakarā pirms jau pieminētajām izklaidēm kopā ar Elīnu. Šī luga, kas, kā tikko izlasīju, tiek pat saukta par 20. gadsimta pašu svarīgāko lugu, man saistās jau ar vidusskolas laiku, kad skolotāja kādā literatūras stundā uzdeva katram klusām pie sevis izlasīt šī darba fragmentu, kas atradās literatūras grāmatā. Mēs ar Elīnu (cik reizes es vēl viņu te pieminēšu?) nolēmām, ka, izpildot norādījumu "katram klusām pie sevis", nav iespējams tik labi visu izprast, tāpēc sākām lasīt lomās. "Gaidot Godo" galvenie varoņi Vladimirs un Estragons jeb Didī un Gogo savā starpā sarunājas īsos un ašos teikumos, tā kā pats fragmenta vizuālais izskats jau paredzēja, ka iespējami pamodīsies vēlme lasīt to skaļi kopā ar vēl kādu, ja tāds atrodas blakus. Šķiet, jau toreiz nolēmām, ka luga ir par mums, un tāpat kā citiem ir visādas "savas dziesmas", kuru skanēšanas laikā ne tikai zīmīgi saskatīties, bet arī teikt: "atceries?", mums ar Elīnu (4. reize) bija savs literārais darbs. Pie tam tik nozīmīgs visā pasaules literatūrā. Aplausi!
Otreiz ar šo darbu saskāros augstskolā, kad dramaturģijas pasniedzējs bija uzdevis šo darbu analizēt kopā ar vēl kādiem padsmit darbiem. Analizēt tik daudz lugu bija tiešām noriebies, tāpēc par "Gaidot Godo" atrakstījos ar parastajiem: "baigi absurdi, Godo vārds baigi līdzinās vārdam "God" pa angliski, komiskajos dialogos ietverta lielā pasaules traģēdija utt.". Pasniedzējs bija pierakstījis klāt, ka vajadzēja izvērstāk un kā tur vēl. Nu, vārdu sakot, tikai gribēju teikt, ka manas attiecības ar šo darbu ir tik senas, ka nevarēju neapmeklēt teātra izrādi, un nepieminēt šo faktu arī savā personīgajā dienasgrāmatā - textos.
Domājams, ka aptuveno saturu Jūs jau visi zināt, jo tas, kā jau minēju, ir ļoti svarīgs darbs 20. gadsimta literatūrā. Ja nu nē, tad Gogo ar Didī, kurus izrādē spēlēja slavenie latviešu komiķi Jānis Skutelis un Varis Klausītājs, ir nabadzīgi džeki, kas katru savas bezjēdzīgās dzīves dienu īsina pie koka, gaidīdami Godo, kurš tā arī nekad neatnāk. Gogo ir tāds niķīgs, viņam ir garlaicīgi, un besī visu laiku gaidīt to Godo, tomēr viņš nespēj pamest Didī un doties prom un kaut ko iesākt pats uz savu galvu. Didī atkal ir tāds cerību pilns, viņš tic, ka Godo kādreiz ieradīsies, un tad pasaule ap viņiem mainīsies. Nu, gluži tā kā mēs ar Elīnu (5.tā reize). Ik pa laikam abi apsver iespēju pakārties, izšķirties, apēd kādu burkānu vai redīsu (redīsu gan neviens beigās neapēd, jo Gogo uzskata, ka redīss ir pārāk melns, lai to ēstu, viņš ēd tikai sārtos, lai gan, manuprāt, nabadzīgajiem taču nevajadzētu paturēt tiesības izvēlēties pārtiku), un apmainās ar dažādām frāzēm, no kurām daudzas iespējams izraut no konteksta un ierakstīt savā atziņu blociņā. Piemēram, "cilvēks vienmēr vainos zābaku kaut vainīga ir kāja" (citāts gan varētu būt neprecīzs).
Izrādes gaitā viņiem pievienojas vēl divi varoņi Poco un Lakī, ko attēlo seriāla Ugunsgrēks bijušais varonis, Valmieras Drāmas teātra aktieris, Māris Liepa, un slavenais latviešu aktieris, kas komentārus neprasa, Juris Strenga. Poco ir bagātnieks, kas savu kalpu Lakī ved aiz striķa un slikti pret viņu izturas, bet, kā atklājas vēlāk, tieši Lakī ir tas, kurš it kā negrib pamest Poco, lai gan ir gandrīz jau miris no pārguruma. Lakī (tā kā Lucky pa angliski) viņu it kā sauc tāpēc, ka viņš ir vislaimīgākais, jo ir vienīgais, kas neko negaida.
Vienmēr brīnos, ko tikai teātra kritiķi nespēj saskatīt tajās izrādēs, tāpēc bailīgi pie paša uzveduma ķēros tik vēlu. Protams, ar nepacietību gaidīju, kā režisore Baņuta Rubess būs šo lugu atrisinājusi darbībā, bet nekā pārsteidzoša tur tā arī nebija. Minimālas dekorācijas (skatuves fonā attēlota glezna ar ceļu, kas aizsteidzas tālumā, un vienu vientuļu koku tā malā), ļoti smuki tērpi un aktiermeistarība, runājot Semjuela Beketa tekstus. Nu labi, teksti laikam bija drusku izmainīti, iespējams kaut kā nedaudz pielāgoti mūsdienām un individuāli interpretēti, jo grāmatā, kā jau zināt, nevar izlasīt intonācijas, pauzes, uzsvarus un tamlīdzīgas lietas. Domāju, ka Jānis Skutelis bija ļoti laimīgs, jo loma bija viņa jau improvizācijas teātrī izstrādātajam un šķietami arī ikdienas uzvedībā piemītošjaam klauna tēlam ļoti atbilstoša. Bija aizraujoši skatīties uz nevarīgo Juri Strengu, kurš tika vadāts ar striķi ap kaklu, dažkārt piekauts un apsaukāts par cūku un lopu. Mani personīgi ļoti iepriecināja regulārā it kā bojāaiziešana, kas panākta ar kurstību, kurā kakls strauji vairs nenotur galvu, kā vecajās filmās, kurās tāda nomiršana bija kā etalons nāves attēlošanai. Varbūt taisnība kritiķim vārdā Enģelis, kura recenzijā nejauši ieskatījos šorīt, ka tāpat kā pēdējos gados tapušajās izrādēs Londonā un Ņujorkā, bija uztaisīta baigā komēdija, ignorējot (tā kā to māk arī Dace) lugas varoņu milzīgo traģēdiju. Taisnība tāpēc, ka lugu vēroju ar diezgan lielu interesi, dažkārt arī mēdzu iesmieties, tomēr mana uzmanība nebija simtprocentīgi sasaistīta, ik pa brīdim manas domas aizklīda neceļos, un nekādu lielo garīgo spriedzi un kur nu vēl katarsi nepiedzīvoju.
Kad beidzās pirmais cēliens biju pilnīgi pārliecināta, ka lugai gals un jāiet ballēties, tomēr aktieris-puika, kuru nepieminēju, jo viņa loma izrādē bija diezgan nenozīmīga, ziņoja, ka gaidāms vēl 20 minūšu starpbrīdis. Mana mamma izšķīrās par to, ka viņai šī izrāde ir beigusies, un devās prom, bet es paliku, jo man doties prom nebija nekāda pamatota iemesla. Starpbrīža laikā mēģināju atcerēties, vai tad lugā notika vēl kaut kas, un tā kā atmiņā atsaukt neko neizdevās, nolēmu, ka tā būs režisores interpretācija par iespējamo lugas tālāko attīstību. Uzgleznotajam kokam dekorācijās tika pieliktas dažas lapas, kas viesa cerību par to, ka izrādē parādīsies kaut kāda cerība, kas liks skatītajam doties prom ar ticību šai dzīvei, valstij, sabiedrībai un pašam sev. Diemžēl otrajā cēlienā būtiskas izmaiņas nenotika, un Gogo ar Didī devās vienīgajā glābiņā no bezjēdzīgās dzīves - miegā - , vienojušies, ka tad, ja Godo neatnāks arī nākamajā vakarā, abi ņems un pakārsies.
Labi, šādas tādas lietas otrajā cēlienā varbūt arī atklājās, jo Poco atnāca atkal, viņš bija pēkšņi kļuvis akls, bet Lakī - mēms, un abi neatcerējās, ka būtu Gogo ar Didī satikuši iepriekšējā dienā. Otrreiz atnāca arī mazais puika, lai paziņotu, ka Godo atkal neieradīsies, bet noteikti atnāks nākamajā vakarā, un tieši tāpat neatcerējās, ka būtu nācis jau iepriekšējā dienā, un vairs nebija skaidrs, cik no tā visa ir noticis Didī galvā, jo arī viņa draugs Gogo parasti no abu piedzīvojumiem atcerējās visai maz. Lai gan viņš to attaisnoja, sakot, ka vai nu lietas aizmirst uzreiz vai atceras visu mūžu. Bet tā arī nesapratu, cik no tā otrā cēliena bija Rubess un cik Bekets, un man nav mājā attiecīgā literārā darba, kur palūrēt.
Kopumā - ļoti absurdi. Tik absurdi, ka pat pats lugas autors Semjuels Lī Bekets par šo lugu ir teicis, ka nesaprot, par ko tā ir, tikai skaidri zina, ka lugas varoņi valkā katliņu cepures. Tāpēc iesaku noskatīties/izlasīt tiem, kam patīk katliņu cepures.
Šoreiz savai analīzei esmu izvēlējusies rakstnieka Semjuela Lī Beketa lugas "Gaidot Godo" iestudējumu K-sunī, kuru apmeklēju sestdienas vakarā pirms jau pieminētajām izklaidēm kopā ar Elīnu. Šī luga, kas, kā tikko izlasīju, tiek pat saukta par 20. gadsimta pašu svarīgāko lugu, man saistās jau ar vidusskolas laiku, kad skolotāja kādā literatūras stundā uzdeva katram klusām pie sevis izlasīt šī darba fragmentu, kas atradās literatūras grāmatā. Mēs ar Elīnu (cik reizes es vēl viņu te pieminēšu?) nolēmām, ka, izpildot norādījumu "katram klusām pie sevis", nav iespējams tik labi visu izprast, tāpēc sākām lasīt lomās. "Gaidot Godo" galvenie varoņi Vladimirs un Estragons jeb Didī un Gogo savā starpā sarunājas īsos un ašos teikumos, tā kā pats fragmenta vizuālais izskats jau paredzēja, ka iespējami pamodīsies vēlme lasīt to skaļi kopā ar vēl kādu, ja tāds atrodas blakus. Šķiet, jau toreiz nolēmām, ka luga ir par mums, un tāpat kā citiem ir visādas "savas dziesmas", kuru skanēšanas laikā ne tikai zīmīgi saskatīties, bet arī teikt: "atceries?", mums ar Elīnu (4. reize) bija savs literārais darbs. Pie tam tik nozīmīgs visā pasaules literatūrā. Aplausi!
Otreiz ar šo darbu saskāros augstskolā, kad dramaturģijas pasniedzējs bija uzdevis šo darbu analizēt kopā ar vēl kādiem padsmit darbiem. Analizēt tik daudz lugu bija tiešām noriebies, tāpēc par "Gaidot Godo" atrakstījos ar parastajiem: "baigi absurdi, Godo vārds baigi līdzinās vārdam "God" pa angliski, komiskajos dialogos ietverta lielā pasaules traģēdija utt.". Pasniedzējs bija pierakstījis klāt, ka vajadzēja izvērstāk un kā tur vēl. Nu, vārdu sakot, tikai gribēju teikt, ka manas attiecības ar šo darbu ir tik senas, ka nevarēju neapmeklēt teātra izrādi, un nepieminēt šo faktu arī savā personīgajā dienasgrāmatā - textos.
Domājams, ka aptuveno saturu Jūs jau visi zināt, jo tas, kā jau minēju, ir ļoti svarīgs darbs 20. gadsimta literatūrā. Ja nu nē, tad Gogo ar Didī, kurus izrādē spēlēja slavenie latviešu komiķi Jānis Skutelis un Varis Klausītājs, ir nabadzīgi džeki, kas katru savas bezjēdzīgās dzīves dienu īsina pie koka, gaidīdami Godo, kurš tā arī nekad neatnāk. Gogo ir tāds niķīgs, viņam ir garlaicīgi, un besī visu laiku gaidīt to Godo, tomēr viņš nespēj pamest Didī un doties prom un kaut ko iesākt pats uz savu galvu. Didī atkal ir tāds cerību pilns, viņš tic, ka Godo kādreiz ieradīsies, un tad pasaule ap viņiem mainīsies. Nu, gluži tā kā mēs ar Elīnu (5.tā reize). Ik pa laikam abi apsver iespēju pakārties, izšķirties, apēd kādu burkānu vai redīsu (redīsu gan neviens beigās neapēd, jo Gogo uzskata, ka redīss ir pārāk melns, lai to ēstu, viņš ēd tikai sārtos, lai gan, manuprāt, nabadzīgajiem taču nevajadzētu paturēt tiesības izvēlēties pārtiku), un apmainās ar dažādām frāzēm, no kurām daudzas iespējams izraut no konteksta un ierakstīt savā atziņu blociņā. Piemēram, "cilvēks vienmēr vainos zābaku kaut vainīga ir kāja" (citāts gan varētu būt neprecīzs).
Izrādes gaitā viņiem pievienojas vēl divi varoņi Poco un Lakī, ko attēlo seriāla Ugunsgrēks bijušais varonis, Valmieras Drāmas teātra aktieris, Māris Liepa, un slavenais latviešu aktieris, kas komentārus neprasa, Juris Strenga. Poco ir bagātnieks, kas savu kalpu Lakī ved aiz striķa un slikti pret viņu izturas, bet, kā atklājas vēlāk, tieši Lakī ir tas, kurš it kā negrib pamest Poco, lai gan ir gandrīz jau miris no pārguruma. Lakī (tā kā Lucky pa angliski) viņu it kā sauc tāpēc, ka viņš ir vislaimīgākais, jo ir vienīgais, kas neko negaida.
Vienmēr brīnos, ko tikai teātra kritiķi nespēj saskatīt tajās izrādēs, tāpēc bailīgi pie paša uzveduma ķēros tik vēlu. Protams, ar nepacietību gaidīju, kā režisore Baņuta Rubess būs šo lugu atrisinājusi darbībā, bet nekā pārsteidzoša tur tā arī nebija. Minimālas dekorācijas (skatuves fonā attēlota glezna ar ceļu, kas aizsteidzas tālumā, un vienu vientuļu koku tā malā), ļoti smuki tērpi un aktiermeistarība, runājot Semjuela Beketa tekstus. Nu labi, teksti laikam bija drusku izmainīti, iespējams kaut kā nedaudz pielāgoti mūsdienām un individuāli interpretēti, jo grāmatā, kā jau zināt, nevar izlasīt intonācijas, pauzes, uzsvarus un tamlīdzīgas lietas. Domāju, ka Jānis Skutelis bija ļoti laimīgs, jo loma bija viņa jau improvizācijas teātrī izstrādātajam un šķietami arī ikdienas uzvedībā piemītošjaam klauna tēlam ļoti atbilstoša. Bija aizraujoši skatīties uz nevarīgo Juri Strengu, kurš tika vadāts ar striķi ap kaklu, dažkārt piekauts un apsaukāts par cūku un lopu. Mani personīgi ļoti iepriecināja regulārā it kā bojāaiziešana, kas panākta ar kurstību, kurā kakls strauji vairs nenotur galvu, kā vecajās filmās, kurās tāda nomiršana bija kā etalons nāves attēlošanai. Varbūt taisnība kritiķim vārdā Enģelis, kura recenzijā nejauši ieskatījos šorīt, ka tāpat kā pēdējos gados tapušajās izrādēs Londonā un Ņujorkā, bija uztaisīta baigā komēdija, ignorējot (tā kā to māk arī Dace) lugas varoņu milzīgo traģēdiju. Taisnība tāpēc, ka lugu vēroju ar diezgan lielu interesi, dažkārt arī mēdzu iesmieties, tomēr mana uzmanība nebija simtprocentīgi sasaistīta, ik pa brīdim manas domas aizklīda neceļos, un nekādu lielo garīgo spriedzi un kur nu vēl katarsi nepiedzīvoju.
Kad beidzās pirmais cēliens biju pilnīgi pārliecināta, ka lugai gals un jāiet ballēties, tomēr aktieris-puika, kuru nepieminēju, jo viņa loma izrādē bija diezgan nenozīmīga, ziņoja, ka gaidāms vēl 20 minūšu starpbrīdis. Mana mamma izšķīrās par to, ka viņai šī izrāde ir beigusies, un devās prom, bet es paliku, jo man doties prom nebija nekāda pamatota iemesla. Starpbrīža laikā mēģināju atcerēties, vai tad lugā notika vēl kaut kas, un tā kā atmiņā atsaukt neko neizdevās, nolēmu, ka tā būs režisores interpretācija par iespējamo lugas tālāko attīstību. Uzgleznotajam kokam dekorācijās tika pieliktas dažas lapas, kas viesa cerību par to, ka izrādē parādīsies kaut kāda cerība, kas liks skatītajam doties prom ar ticību šai dzīvei, valstij, sabiedrībai un pašam sev. Diemžēl otrajā cēlienā būtiskas izmaiņas nenotika, un Gogo ar Didī devās vienīgajā glābiņā no bezjēdzīgās dzīves - miegā - , vienojušies, ka tad, ja Godo neatnāks arī nākamajā vakarā, abi ņems un pakārsies.
Labi, šādas tādas lietas otrajā cēlienā varbūt arī atklājās, jo Poco atnāca atkal, viņš bija pēkšņi kļuvis akls, bet Lakī - mēms, un abi neatcerējās, ka būtu Gogo ar Didī satikuši iepriekšējā dienā. Otrreiz atnāca arī mazais puika, lai paziņotu, ka Godo atkal neieradīsies, bet noteikti atnāks nākamajā vakarā, un tieši tāpat neatcerējās, ka būtu nācis jau iepriekšējā dienā, un vairs nebija skaidrs, cik no tā visa ir noticis Didī galvā, jo arī viņa draugs Gogo parasti no abu piedzīvojumiem atcerējās visai maz. Lai gan viņš to attaisnoja, sakot, ka vai nu lietas aizmirst uzreiz vai atceras visu mūžu. Bet tā arī nesapratu, cik no tā otrā cēliena bija Rubess un cik Bekets, un man nav mājā attiecīgā literārā darba, kur palūrēt.
Kopumā - ļoti absurdi. Tik absurdi, ka pat pats lugas autors Semjuels Lī Bekets par šo lugu ir teicis, ka nesaprot, par ko tā ir, tikai skaidri zina, ka lugas varoņi valkā katliņu cepures. Tāpēc iesaku noskatīties/izlasīt tiem, kam patīk katliņu cepures.
2 komentāri | Komentēt