Wed, Oct. 12th, 2011, 09:55 pm

Nu labi, tikko sapratu, ka patiesībā, lai cik man tas nepatiktu, ir pilnīgā pakaļā... kur ir realitāte? Kur tā ir? Nav, es neredzu... vajadzētu izvēdināt galvu, bet kā un kur? Viss man liek tikai arvien vairāk domāt... tas ir forši, bet kur tas mani novedīs?
Smagās psihozēs visticamāk... histērijā un afektozā (kā lai pasaka pareizāk?) ekstāzē... lidojumā bez sākumpunkta un beigām, bezveidīgā vārdu plūdumā un tēlu mudžeklī. Par daudz cigarešu, par daudz alkohola, par daudz trīcēšanas un Salmana Rušdi, es degu kopā, man liekas vairs nav smadzeņu galvā... tikai tēli un epizodes, ko es dievinu un pieludzu kā spožāko mīlu pret dzīvi un tās radīšanu. Es taču radu dzīvi, es to turu savās rokās, savā brūkošajā prātā, viņi visi ir īstim viņi ir īsti, es viņus jūtu kā daļu no sevis. Tam visam ir JĒGA!!! Tai dzivei ir jēga un pārdabisks, pārlaicīgs skaistums, tur ir stāsts, kurā epizodes kaut kur noved un ir paredzams atrisinājums. Tur viss notiek TĀPĒC! Tāpēc, lai parāditu kada raksturu, tāpēc, lai izceltu filosofisko domu, tāpēc, lai radītu atmosfēru, tāpēc, lai risinātu notikumus un liktu mīlēt, ienīst un dievināt tēlus, kas parāda daļu dzīves, atkailinoties līdz visam, līdz visam, kas viņi ir. Kāpēc dzive nav stāsts, kur viens no ved pie otra un iespējami vairāki laimīgi un nelaimīgi pavērsieni, kas visi ir skaisti un izbaudāmi? Kāpēc dzivē nekas nav tik īsts? Neviens nekad nemīl tik dziļi, nekad neuzupurējas tik cēli un nav tik vienaldzigs - jā, pat vienaldzigs, kā stāstos.
Manī ir pārāk daudz, pārāk daudz visa, kas rada jūtas, dziļas, eksplozīvas alkas pēc dzīves un īstuma! Tas viss ir tik pelēks un palss, tik kluss un nedzīvs, viss, kas ir apkārt ir zaudējis krāsas un īstumu, ir tikai viņi, ir tikai stāsts - īsts, dzīvs un skaists, degošs un mani izdedzinošs. Nekas nepaliek pāri, es zaudēju skatu uz visu, kas notiek, bet es to nejūtu agrāk, kā esmu uzrakstījusi, realitātes vairs nav...
 Leave a comment | 10 comments

Wed, Oct. 12th, 2011, 11:01 pm
[info]annu

Apsveicu.

---

Apziņa par to, ka mūsu iedomās un smadzenēs esošie kadri/domas/vēlmes/idejas/dzīve ir daudz īstāka nekā reālā, ir daudzu rakstnieku problēma. Vismaz tā man liekas.

It kā tik vienkārši - pats ņem un radi savu lielisko, juteklisko un straumaino pasauli no nulles, bet ienest kaut daļu visa emocionālā, pulsējošā plūduma dzīvē neizdodas. Kāpēc?
Thread - Reply

Thu, Oct. 13th, 2011, 12:14 am
[info]unmade

Jo dzīvē ir mazās, notrulinošās lietiņas, dzīvē nav viena patiesība (rakstnieka iecerētais) un nav iespējas lasīt citu domas un uzzināt, cik patiesi tas ir viņiem. Viss atkarīgs no uztveres, kā arī no tā, ka mēs tik daudz ko neredzam- citu raudāšanu spilvenā tai skaitā.

Bet es nepiekrītu, ka dzīvē tādas vētras nenotiek. Nekad neesmu lasījusi par dziļāku mīlestību, kādu esmu jutusi pati. Citu cilvēku uzupurēšanās manis dēļ, kaut arī ne tik varenas, kā tās neskaitāmās dzīvības atdošanas par otru grāmatās, tomēr man nav likušās ne par matu mazsvarīgākas.
Mans vētraino jūtu un dzīves īstuma brīdis pagaidām ir beidzies, bet tas nenozīmē, ka nesāksies jauns. Un arī tiem, kuriem liekas, ka tādas lietas kā grāmatās neeksistē, tomēr ir iespēja dzīvē to kādreiz just, ja vien ir spēja paskatīties savādāk un ļaut sev just.

Bet es pilnībā saprotu šīs izjūtas- man rakstot ir tāpat. Arī tajos periodos kad nerakstu, bet risinu stāstus galvā.
Parent - Thread - Reply

Thu, Oct. 13th, 2011, 12:44 am
[info]tethys_

Ir gan rakstits par ļoti spēcīgu mīlestību, vienkārši tu viņu nejūti, tāpēc iedomājies, ka tā ir mazāka kā tavējā.
Jā, tieši tas - nekad nevar just to, ko jūt otrs, es vairs nekam īsti neticu, ko man saka, bet ielīst otra cilvēka ādā nav iespejams, tikai rakstot gan var, tad var zināt, ka mīl tiešām līdz nāvei un vēl tālāk - līdz kopīgai dzīvošanai.
Eh, sāku saprast, ka melnais gulbis nav nemaz tik mistiska un pārspīlēta filma, labi vismaz, ka manai rakstīšanas kārei ir tieksme visu uzrakstit, padarit īstu, un īstāks tas kļūst, ja to lasa citi, tāpēc es te vismaz daļu savu iedomu uzrakstu, lai pēc tam palasitu un izanalizētu.
Bet es tiešam kaut ko gribu tik vētraini, ka laikam nāksies vien to visu izdomāt, ja nav iespejams piedzīvot.

Parent - Thread - Reply

Thu, Oct. 13th, 2011, 12:55 am
[info]unmade

Nesaku jau ka mazāka. Protams ir iespējams, ka pastāv lielāka mīlestība par manis justo (vismaz aklāka noteikti), vienkārši es savējo nejūtu kā mazāku par tām, kas grāmatās.
Iedomu pasaulēm ir tendence izlausties. Dažreiz to var saprast tikai pēc vairākiem gadiem, cik ļoti tā iespaidojusi, bet melnā gulbja varianti arī nav nemaz tik reti. Atceries, kā mēs senāk dzīvojām KA. Nebija jau nemaz tik tālu, vismaz Agnesei nē. Un to visu varēja fiziski just.
Man dažreiz liekas tik dīvaini, ka citiem šīs lietas nav saprotamas. Tu patiesībā esi viens no retajiem cilvēkiem, par kuriem es zinu, ka manas iedomu pasaules vērienību Tu spēj saprast. Patiesībā varbūt vienīgais cilvēks, nezinu.
Parent - Thread - Reply

Thu, Oct. 13th, 2011, 01:13 am
[info]tethys_

Nu, es vēl joprojām uzskatu, ka Ka dažs labs procentiņš arī bija "īsts" tādā izpratnē, ka to varētu novērot arī kāds cits, bet nu jā, Agnesei tas bija izteikti īsts.
Mēs laikam esam ar tādiem gēniem, ka mākam balansēt uz naža asmens :D
Parent - Thread - Reply

Thu, Oct. 13th, 2011, 01:22 am
[info]unmade

Bija īsts, mhm. Tā nu ir pieredze, par kuru es priecājos. Kaut vai par spēšanu dalīties iekšējā pasaulē, kādu laiku ļaujot tām pārklāties. Tā bija dīvaina sajūta.
Gēni, televizora trūkums, grāmattārpisms, mamma hipijs/rokeris, naudas trūkums, garšīga ēdiena trūkums, draugu trūkums.. Daudzi faktori.
Hmm. Varētu sameklēt kādu, kurš dzīvojis vismaz materiālajos apstākļos tādos līdzīgos un papētīt viņa iztēli. Pagaidām man nav izdevies atrast nevienu, kuram bērnībā nebija televizora. Kā man tādi bagātu vecāku bērni par draugiem uzradušies nez.
Parent - Reply