tethys_

Jo dzīvē ir mazās, notrulinošās lietiņas, dzīvē nav viena patiesība (rakstnieka iecerētais) un nav iespējas lasīt citu domas un uzzināt, cik patiesi tas ir viņiem. Viss atkarīgs no uztveres, kā arī no tā, ka mēs tik daudz ko neredzam- citu raudāšanu spilvenā tai skaitā.

Bet es nepiekrītu, ka dzīvē tādas vētras nenotiek. Nekad neesmu lasījusi par dziļāku mīlestību, kādu esmu jutusi pati. Citu cilvēku uzupurēšanās manis dēļ, kaut arī ne tik varenas, kā tās neskaitāmās dzīvības atdošanas par otru grāmatās, tomēr man nav likušās ne par matu mazsvarīgākas.
Mans vētraino jūtu un dzīves īstuma brīdis pagaidām ir beidzies, bet tas nenozīmē, ka nesāksies jauns. Un arī tiem, kuriem liekas, ka tādas lietas kā grāmatās neeksistē, tomēr ir iespēja dzīvē to kādreiz just, ja vien ir spēja paskatīties savādāk un ļaut sev just.

Bet es pilnībā saprotu šīs izjūtas- man rakstot ir tāpat. Arī tajos periodos kad nerakstu, bet risinu stāstus galvā.