tethys_

Nu labi, tikko sapratu, ka patiesībā, lai cik man tas nepatiktu, ir pilnīgā pakaļā... kur ir realitāte? Kur tā ir? Nav, es neredzu... vajadzētu izvēdināt galvu, bet kā un kur? Viss man liek tikai arvien vairāk domāt... tas ir forši, bet kur tas mani novedīs?
Smagās psihozēs visticamāk... histērijā un afektozā (kā lai pasaka pareizāk?) ekstāzē... lidojumā bez sākumpunkta un beigām, bezveidīgā vārdu plūdumā un tēlu mudžeklī. Par daudz cigarešu, par daudz alkohola, par daudz trīcēšanas un Salmana Rušdi, es degu kopā, man liekas vairs nav smadzeņu galvā... tikai tēli un epizodes, ko es dievinu un pieludzu kā spožāko mīlu pret dzīvi un tās radīšanu. Es taču radu dzīvi, es to turu savās rokās, savā brūkošajā prātā, viņi visi ir īstim viņi ir īsti, es viņus jūtu kā daļu no sevis. Tam visam ir JĒGA!!! Tai dzivei ir jēga un pārdabisks, pārlaicīgs skaistums, tur ir stāsts, kurā epizodes kaut kur noved un ir paredzams atrisinājums. Tur viss notiek TĀPĒC! Tāpēc, lai parāditu kada raksturu, tāpēc, lai izceltu filosofisko domu, tāpēc, lai radītu atmosfēru, tāpēc, lai risinātu notikumus un liktu mīlēt, ienīst un dievināt tēlus, kas parāda daļu dzīves, atkailinoties līdz visam, līdz visam, kas viņi ir. Kāpēc dzive nav stāsts, kur viens no ved pie otra un iespējami vairāki laimīgi un nelaimīgi pavērsieni, kas visi ir skaisti un izbaudāmi? Kāpēc dzivē nekas nav tik īsts? Neviens nekad nemīl tik dziļi, nekad neuzupurējas tik cēli un nav tik vienaldzigs - jā, pat vienaldzigs, kā stāstos.
Manī ir pārāk daudz, pārāk daudz visa, kas rada jūtas, dziļas, eksplozīvas alkas pēc dzīves un īstuma! Tas viss ir tik pelēks un palss, tik kluss un nedzīvs, viss, kas ir apkārt ir zaudējis krāsas un īstumu, ir tikai viņi, ir tikai stāsts - īsts, dzīvs un skaists, degošs un mani izdedzinošs. Nekas nepaliek pāri, es zaudēju skatu uz visu, kas notiek, bet es to nejūtu agrāk, kā esmu uzrakstījusi, realitātes vairs nav...