Izlasīju Fjoklas stāstu par kāzām. Zināju to jau iepriekš, bet biju piemirsusi. Un man kļuva baisi. Manai māsai septembra beigās ir kāzas. Man ir īsta princešu kleita un princis blakus, nu, viss kā vajag. Bet mani visu laiku vajā nelāga nojauta, ka kaut ko es tajās kāzās izdarīšu ne tā, kā vajadzētu. Mja. Pēc Fjoklas stāsta es beidzot sapratu, kas ir tas, no kā es baidos. Dienās te vēl atcerējos vienu no savas māsas dzimšanas dienām, kad patiešām no kroga devos mājās rāpus, jo bija skaidrs, ka paiet nevaru. Devos viena, jo māsa lēkāja pa leti un mēģināja norēķināties nevis naudā, bet graudā, proti - ar savām kurpēm, kuras tur beigās tā arī lepni palika uz bāra letes, kad viņas devās mājās (lai kaut nedaudz attaisnotos, piebildīšu, ka arī rāpus). Nu jā, un tad viens puika uz ielas sāka ļoti smieties, bet es apsēdos uz asfalta, aizpīpēju pēc ilgas grābstīšanās pa somu un tās satura izbēršanas uz zemes, un teicu, ka nav te ko smieties, jo tas ir nevis smieklīgi, bet gan ļoti skumji. Bija četri pēcpusdienā, tātad - gaišs, un visi apkārtējie, protams, bija skaidrā. Bet beidzās jau viss labi. Puika gan nepiekrita man, ka tas esot skumji, toties nogādāja mājās nešus. Ar to dienas piedzīvojumi ne tuvu nebeidzās, bet man apnika rakstīt. Nu, galvenais jau tāpat ir skaidrs..