Vienubrīd manā dzīvoklī mitinājās divas tādas neiespringstošās madāmas, tikko iznākušas no cietuma un patiešām tirgū tirgoja kaut kādus augļus pie gruzīniem vai kādiem tur čurkām, nu gluži kā Kūmiņa piemērā. (Taisnības labad jāpiebilst, ka es uz to brīdi biju apmetusies pie mātes..) Un viņas tiešām neiespringa ne par ko, vienkārši dzīvoja nost, dzēra šņabi un kniebās, nepārdzīvodamas par visādām izdomātām problēmām. Izdabūt viņas no dzīvokļa gan bija pagrūti. Bija runāts par mēnesi, bet pat pēc divarpus mēnešiem viņas nepadevās un veiksmīgi "nebija mājās", kad es braucu pēc atslēgām. Tas, ko es ieraudzīju, kad beidzot tiku dzīvoklī, arī ir atsevišķa stāsta vērts, pieminēšu vien, ka tur bija, piemēram, netīras apenes uz grīdas un zivju konservi, kas virtuvē zem galda atvērti nostāvējuši nedēļas 2.
Lūk, un pēc laika jaunkundze atkal tika cietumā. Kad iznāca, atkal zvanīja man, jo nebija, kur palikt. Atcerēdamās bēdīgo pieredzi, es savu dzīvokli nepiedāvāju, toties iespringu un painteresējos, kāda ir likumdošana attiecībā uz bijušajiem ieslodzītajiem, sadabūju vajadzīgos numurus un adreses utt. Kad zvanīju, lai pastāstītu viņai to visu, viņa nepacietīgi dīdīdamās (tas bija jūtams pat caur klausuli) noklausījās un teica: "Ai, huiņa eto vso, dvadcatku možeš odolžiķ?" :DD