Tātad
Pirmā sieva pēc pārprecēšanās, protams, ieplāno savu medusmēneša ceļojumu uz šito eiropas galu. Es protams piekrītu satikties, jo esmu pieklājīgs. Pēc tam gan ir divas dienas jāmokās ar ķermeniskām traumas sajūtās un sevis/viņas psihoanalīzi. Bet ir ok. Esmu pieklājīgs. Protams, visidealākais variants būtu viņu nekad dzīvē neredzēt, nedomāt par viņu, tīklos neredzēt un vnk aizmirst par eksistenci. Bet esmu pieklājīgs(un vēl liekas ka to pasakot skaļi būšu vājš/kkādā veidā dark side will have won/un vnk viņa sajutīsies slikti.) Tātad. Turpinu būt pieklājīgs, ceru ka šie gadījumi būs pēc iespējas retāk, stej stronk. Jaunais(kek 10 gadi vecāks) vīrs liekas tīri sakarīgs(jocīgi ka ir visas manas substanču problēmas), un lai viņiem viss iziet ahujenna.