dzīvoju bez drāmas un tad uz paplātes atnes drāmu
Vārdu sakot, pēdējoreiz kad gāju iedzert lai tiešām drusku iedzertu, laba sircdraudzene man pie ōlus kausa noborzīja, ka es viņai it kā esmu apsolījusi kaut kādā 2010.g. (pirms astoņiem gadiem, kaut kad vasarā gan jau vai pavasarī) aizvest uz Porcelānfabriku un ko es nekad tā arī neesmu izdarījusi. Pirmā doma manās smadzenēs bija "NAHUJAM kaut ko tādu vispār atgādināt pēc astoņiem gadiem, kurš cilvēks vispār tā dara!?". Pirmkārt, no viņas nekad neesmu saņēmusi pēc tam atgādinājumu vai pabakstīšanu uz tādu tēmu, otrkārt, katru reizi, kad viņu pēc tam satiku, viņa jau bija kaut ko iedzērusi(LB kokčiki vai citreiz kas smagāks), kas nozīmēja, ka es nekādā gadījumā neparakstītos viņu vaktēt gadījumā, ja viņa lecot no garāžas jumta vai caur drātīm kaut kur aizķertos un savainotos vai iekristu vienā no atvērtajām lūkām ap rūpnīcas perimetru. Nu vismaz es sev nepiedotu, ja kaut kas tāds atgadītos. Tas ir baigais štrunts, huiņa nebūtiska, ja vien viņa man neatsūtītu pēc tam fejsbukā vēstuli ar jautājumu "kas mēs viena otrai tagad esam?", kas man maigi sakot, galīgi ahujel. UN MAN LIKĀS, ka es esmu ļaunatminīgs cilvēks, bet izrādās citi vēl ir ļaunatminīgāki un gatavi uzdot absurdus "būt vai nebūt" jautājumus, kad tādus uzdot ir maigi sakot, ahujel!??? Es taču nesolīju viņu aizvest uz Parīzes katakombām vai Disnejlendu, nekad nesaku nepiepildāmus solījumus. Jā, viņa ir cilvēks, kas savu dzīvi ir nositusi alkohola migliņā, tad kad tas absolūti nav bijis vajadzīgs un mainot boifrendus kā zeķes (šo var saprast tikai meitenes, jo meitenēm pasaule mēdz grozīties tikai ap "vienu" īpašo džeku, aizmirstot par pārējo cilvēku eksistenci) un tad vēl uzdirst cilvēkam(man), kas VIENMĒR viņai ir piedāvājis un izbrīvējis laiku, lai koptu draudzību (man bija skola,tad studijas+darbs+boifrends+hobijs, pilna dzīve), kamēr viņa vienmēr reāli deva priekšroku on-line draudziņiem, lai uzsistu draudzīgo klaču nevis man, dzīvam cilvēkam.....Tā nu es viņai uzrakstīju, ka viņai ir for real problēmas integrēties sabiedrībā un nokļūt sociālā riska bedrē, jo tā viņa arī neieguva citas valsts pilsonību, nepabeidza nevienu skolu, viņa norobežojas no ģimenes un tagad laikam domā norobežoties no pāris atlikušajiem īstajiem draugiem, kuriem viņa rūp. Es nesaprotu, kāpēc cilvēkiem pēc pāris gadu padzīvošanas ārzemēs reāli sakāpj galvā un kļūst nāvīgi augstprātīgi un bonusā vēl kā jobana krievuška nogrābj random čali ar kuru taisīs gaisa pilis. Nē, es vairs negaidīšu no viņas ņuņņainu zvanu, ka tas čalis viņu uzmetīs (kā iepriekš-iepriekš-iepriekš-iepriekšējais ar ko kopā brauca uz vistiņu fabriku). PISS DIRST.