Sadzēros kafiju un ieslēdzu 2012.gada 17.septembra Audiogrammu, kāda zumīga bite sveicina "labvakar, dārgo klausītāj, ēterā raidījums Audiogramma" un fonā tas bezgalīgais drone. Dīdžeja pēc tam runā par rudeni, saldu rudens lapu aromātu. "Šī vakara programmas dronīgākā daļa", uh ah, tas raidījums ir salikums, kas smadzenēs izraisa ķīmiskas reakcijas.
- - -
Šovakar paostīju grāmatu, kas bija no porcelānfabrikas. Tas tik ir kaut kas. Kaut kad jāuzraksta "porcelānfabrikas atmiņas". Kopumā tur varētu būt pavadījusi 6+6+2+2+2+2+6+4+2+3+2+1+2+2 stundas vai pat vairāk,visos gadalaikos. Kas tur īpašs,pavadīt 42 stundas kaut kādā pamestā fabrikā? Un vēl kaut kādas 15 vai vairāk, uz jumta, ar skatu uz šo fabriku? Tas, ka ir smeķīgas atmiņas,dzīvelīgas,kuras tīt un attīt un priecāties, atcerēties detaļās un aplūkot kā porcelāna figūriņu.
- - -
Zajebal par sentimentālām lietām rakstīt, karoč darbā bija labs atgadījums. Kāds bija trīs vai četros plauktos izlicis mazās grāmatiņas ar nosaukumiem "Mosties,latvieti!" un tamlīdzīgas patriotiskās virs reliģijas grāmatām, virs vēstures grāmatām un vēl kaut kur. Izskatījās, ka tās grāmatiņas tur ir noliktas speciāli,it kā kāds gribējis raidīt mesidžu. Pārāk uzkrītoša nekārtība. Tādi varētu nākt vēl. Varētu arī salikt stāstu no grāmatu nosaukumiem. Tas būtu episki.