Comments
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
man viņa patīks ne viscaur, bet vairāki vaibi. viens ir tāds kā Pičukānei - viņa ir tur mežā pilnīgi absorbējusies ar suni kopā, tur ir ari dazi benčiki un bundža, bet viņas meža, vietas sajūta nav tikai ironiska
un vēl man patika IG teiktais "viena, bez seksa, bez ziepēm, piedzērusies un slima" - kā sava veida laimes definīcija
un viņas teksti bieži ievelk tajā lauku, žiguļu atmosfērā
un vēl man patika IG teiktais "viena, bez seksa, bez ziepēm, piedzērusies un slima" - kā sava veida laimes definīcija
un viņas teksti bieži ievelk tajā lauku, žiguļu atmosfērā
Man lielākoties patīk. Neesmu daudz domājusi, ko iemieso, un tas būs triviāli, bet sievišķo, dabu, bet reizē arī intelektu un teksta baudu.
Es izdomaaju ka man vinja patiik taapeec ka tas stastu kraajums saucas princeses fenomens un man vinja asocieejas ar to ko var lasiit vasaraa pludmalee
es neatceros to, kurš darbs tas bija, varbūt Zemdegas, bet varbūt Nodevība. Es viņu lasīju laukos, vasarā pēc 12. klase, varbūt pēc 11? Iespējams, tas bija cits darbs, bet tik skaidra sajūta, man pēkšņi bija, ka es spēju identificēties, ka man tajā brīdī šķita: ā, tātad šitā nav tik laba literatūra, ja jau tā mani dara tik laimīgu:):) Un es tur biju salasījusies Dostojevski, daudz Dostojevska un viņš arī mani aizrāva. Bet tā Ezera, pēkšņi tik ļoti man iedeva manu reprezentāciju, ka es pat tagad to atceroties jūtos aizkustināta.
(Reply to this) (Thread)
jā nu tieši šie ir tie iemesli, kuru dēļ uz viņu skatos ar aizdomām, līdzīgi kā Imants Kalniņš sabojāja latviešu estrādes mūziku, Regīna manuprāt kaut ko līdzīgu nodarījusi latviešu sieviešu rakstnieču literatūrai, bet varbūt jāpapēta tas ko virginia un anna saka, kā tur ir ar to garīgo vertikāli un dabu un mēnesi.
Un, nav nekādas tādas sieviešu literatūras. Man viņa šķiet brīnišķīga un spējīga pastāvēt ar savu talantu laikā, kad viņai, atšķirībā jau no manis, nebija tik daudz ko palasīt, ar ko identificēties. Man jau bija un arī pateicoties viņai. Un ne jau autores sievietes izdomāja Karpmana trīsstūri (tas uz kādu no nākamajiem komentāriem).
Bet, protams var šķist par daudz vai par maz. Pilnīgi, legit. Tomēr, tas, kas man šķiet LV par daudz ir, diezgan izplatīta stāstīšana vai mājieni, kādā formā un intonācijā cilvēkiem vajadzētu stāstīt par savām traumām.
šis ir drīzāk par mani. ļoti personiski. par to kā es pati ar sevi gribu runāt ar savām traumām. es nezinu, kas "ir" laba vai slikta literatūra, un kaut kādā ziņā tas man arī ir vienalga, ko domā industrija vai tml.
(Reply to this) (Parent)
mani vienkārši pašu interesē galvenokārt Dievs, un man piedāvāja darīt lietas ar ezeru un es nezinu, vai es tagad neaizšļūkšu pa tādu taciņu, kur valoda man liek teikt lietas, kuras es neesmu vēlējusies teikt.
(Reply to this) (Parent)
ak, es tagad nevaru norimt:) Es toreiz domāju, ka tā nav laba literatūra, tāpēc, ka es biju piepičkāta ar nenormālu vēlmi patikt un uzminēt, kas ir stilīgi un, kas ir "laba" literatūra. Šobrīd es noteikti domāju, ka tā ir laba literatūra.
(Reply to this) (Parent)
Man bērnībā bija acu priekšā viņas "Aka", kura tā arī nekad neuzrunāja.
Bet vai viņai nebija arī stāsts par cilvēku ar suņa ožu? Tas bija foršs.
Bet vai viņai nebija arī stāsts par cilvēku ar suņa ožu? Tas bija foršs.
(Reply to this) (Thread)
vesela grāmata par suņiem bija un tā bija diezgan jaudīga, jo spēja aizkustināt pat pusaudžus, kam vispār viss ir pohuj.
(Reply to this) (Parent)
man latviešu literatūrā, īpaši sieviešu radītajā, liekas daudz par daudz Karpmana trīsstūra klātbūtnes. Ezerai ar netrūkst.
(Reply to this) (Thread)
lasīju kaut ko vienu videnē, pat vairs neatceros, ko, bet likās baigi iespaidīgi - tajā 17 gadu vecumā biju ļoti intensīva lasītāja, īpaši pasaules klasiku, un man likās, ka beidzot sastopu kaut ko LV literatūrā, kas ir līdzvērtīgā līmenī. pēc tam vienmēr gribējies uzzināt ko vairāk, bet tā arī kaut kā nav sanācis.