Mani interesē stăvoklis, kad tu cita cilv čerņu uztver tikai kă informāciju un jūti tikai līdzjūtību. Nevis ka melnas rokas rauj melnă caurumā :
Comments
Jā. Dažos dzīves periodos ir sanācis, bet tad visvairāk šūpo tas jautājums: "Vai šī ir vienaldzība? Ja ir, vai tā drīkst?" Kaut kāda neskaidra iebūvētā vainas izjūta liek kļūt neredzamiem viennozīmīgajiem ieguvumiem, ko tāds stavoklis sniedz visos līmeņos - ieskaitot, pret tiem, kuri saņem to "tikai līdzjūtību".
(Reply to this) (Thread)
Nu, tieši tā, bet tie, čerņā grimstošie, bieži ir arī pirmie, kuri iekšējo vainas izjūtu nospoguļo ārējā realitātē. "Ja negrimsti ar mani, tad nesaproti un nepalīdzi." Līdzjūtību (ne)pieņemt ir tā otra cilvēka atbildība, kas vai nu rada, vai iznīcina apstākļus, kuros palīdzība vispār var būt iespējama.
Tieši tā, pretstatā histēriskai apziņai, ka uz visu redzamo ir kaut kā jāreaģē, jārīkojas, un tur jau vienalga - grimsti līdzi vai meties palīgā.
(Reply to this) (Parent)
Uzstājīga vēlme palīdzēt gan arī ir tikai vēl viena čerņa, kuru būtu veselīgi uztvert tikai kā informāciju un pret kuru just tikai līdzjūtību.
(Reply to this) (Parent)
|
man reizēm ir tā, ka man stāsta čerņu un man nāk smiekli, jo es laikam sirdī esmu kā errors, kam bija teiciens "sūdi - značit normāli"