gribēju parunāt par šo, kāpēc LV mákslas un kino kritiká, un jo ípaši literatūrkritikā, visbiežāk tieši neizsakās par autora eksistenciālo motivāciju - ko viņš ar to grib teikt, ko mēs no šī varam spriest par to, kam autors dzīvē tic, ko viņš vispār domā par mākslu. Neanalizē darbības mērķus "Dieva priekšā", bet tikai produkta kvalitāti, apraksta izraudzītos izteiksmes līdzekļus, salīdzina ar citiem mākslas darbiem... es nezinu, ko jūs par to domājat, mani šis vienmēr ir uztraucis, it kā māksla nebūtu dzīve, it kā māksla nebūtu esamības mala, kurā notiek skaistuma un patiesības meklējumi, bet gan kaut kāds dzīvei paralēls kanāls pats ar saviem noteikumiem. vai arī tā ir kaut kāda īpaša kritiķu pieklājība? :
Comments
lai analizētu otra pozīciju, otra kailumu "Dieva priekšā", ir jāapzinās savējais. Par to nevar uzrakstīt, neatklājot savu. No tā baidās, to nicina.
(Reply to this) (Thread)
Man liekas, ka, piemēram, Baklāne tā nedara. Bet tad atkal - nevienu citu lit.krit es nemaz neesmu lasījis.
|
tāpēc ka maz maksā!
(Reply to this) (Thread)
Tāpēc, ka tas neskaitās stilīgi, kopš Barts pateica, ka autors ir miris. Taču es tagad lasu Alīsijas Ostraikeres grāmatu par 20. gs otrās puses amerikāņu dzejniecēm, un viņa raksta tā: "For most of the poems in this book, academic distinctions between the self and what we in the classroom call the "persona" move to vanishing out. When a woman poet today says "I", she is likely to mean herself, as intensely as her imagination and her verbal skill permit, much as Wordsworth or Keats did, or Blake, or Milton, or John Donne of the Holy Sonnets, before Eliots "extinction of personality" became a mandatory twentieth-century initiation for young american poets, and before the death of the author became a popular critical fiction."
Viņa to saka astoņdesmitajos. Domāju, ka lv dzejnieki šo jau kopš deviņdesmito beigām ir pārvarējuši, bet kritiķi vēl tagad ne.
Viņa to saka astoņdesmitajos. Domāju, ka lv dzejnieki šo jau kopš deviņdesmito beigām ir pārvarējuši, bet kritiķi vēl tagad ne.
(Reply to this) (Thread)
Hm. Ļoti interesanti. Man uzreiz nāk prātā Bergmana filma "Persona" un tas absolūtais kailums, kas atklājas Bibi Andersones tēlā, kamēr Līvas Ulmanes varone saglabā to "mākslinieces auru". Ja izmantotu vārdu "persona" šādā nozīmē ar latviešu valodā, tas pateiktu kaut ko vairāk par "lirisko es". Prozaiskais Tu. Un dramatiskie Mēs.
kailums nebūt nenozīmē dramatiskumu, ne visiem cilvēkiem ir spēcīgas emocijas, un ne visi dzīvo uz maliņas (kā es un tu un vēl daži), bet pliks var noģērbties arī pilnīgi lietišķi, jebkurš cilvēks, stāvēt tads, kā viņš ir
bet arī tas ir jāanalizē, cik lielā mērā viņs ir miris. manuprāt autora nāve izdodas tikai visaugstākās kvalitātes darbos. un vienalga, tas netraucē analizēt eksistenciālo aspektu, nozīmību sabiedrībai, pasaulei, apgaismībai, vienalga kam.
jā, autora nāve augstas kvalitātes darbos nav tas pats, kas priekšstats par autora nāvi kritikā
(Reply to this) (Parent)
Varbūt cenšas būt objektīvi, jo citādi sanāktu tāds prātojums par to, kā ta autoram iet pa dzīvi un kas viņu nez ir piespiedis tā rakstīt kā viņš raksta un te jau var baigās auzās iebraukt. No otras puses, man arī par mūziku sanāk aizdomāties, kāpēc neviens nerunā par laikmetīgās mūzikas valodas skarbumu un tās iemesliem, kas iespējams daļēji ir meklējami "dzīvē".
(Reply to this) (Thread)
ko tu domā ar "skarbumu", šādas kategorijas objektīvi nepastāv, estētisms ir tikpat pretīga lieta, ja nav domas apakšā
He, nu jā, skarbums ir sensora nevis estētiska kvalitāte, bet nav jau tā, ka tāpēc tā ir izteikti subjektīva.
man liekas skarbuma galvenais uzdevums ir dekonstruēt estētismu. ja mēs redzam mūziku kā mākslu, kuras mērķis ir meklēt patiesību (nevis izklaidēt tautu)
bet nu taisnība, ka citreiz arī rodas jautājums "nu cik var dekonstruēt", un tad ideāli nākamais līmenis varētu būt ar pieticīgu, sensori neuzbāzīgu skaistumu vai neglītumu, kur galvenais ir saturs, nevis forma. vai tad tas jau arī nenotiek? tā vismaz notiek citās mākslas jomās.
nu, nākas jau dzirdēt runas par to, ka "cilvēki ir noilgojušies pēc kā vienkārša un nesamākslota". Ko tu domā ar saturu un formu? Man par šiem jēdzieniem vienmēr ir problemātiski runāt, jo kas gan ir mūzikas saturs un forma? Man mūzikas forma ir pavisām reāls parametrs, ko var analizēt, saturs tāpat (ja runa ir par instrumentālo mūziku).
(Reply to this) (Parent)
ar patiesības meklēšanu es domāju cilvēka dvēseles alku un ceļojumu galīgo, abstrahēto mērķi
(Reply to this) (Parent)