Comments
Tāpēc, ka tas neskaitās stilīgi, kopš Barts pateica, ka autors ir miris. Taču es tagad lasu Alīsijas Ostraikeres grāmatu par 20. gs otrās puses amerikāņu dzejniecēm, un viņa raksta tā: "For most of the poems in this book, academic distinctions between the self and what we in the classroom call the "persona" move to vanishing out. When a woman poet today says "I", she is likely to mean herself, as intensely as her imagination and her verbal skill permit, much as Wordsworth or Keats did, or Blake, or Milton, or John Donne of the Holy Sonnets, before Eliots "extinction of personality" became a mandatory twentieth-century initiation for young american poets, and before the death of the author became a popular critical fiction."
Viņa to saka astoņdesmitajos. Domāju, ka lv dzejnieki šo jau kopš deviņdesmito beigām ir pārvarējuši, bet kritiķi vēl tagad ne.
Viņa to saka astoņdesmitajos. Domāju, ka lv dzejnieki šo jau kopš deviņdesmito beigām ir pārvarējuši, bet kritiķi vēl tagad ne.
(Reply to this) (Thread)
Hm. Ļoti interesanti. Man uzreiz nāk prātā Bergmana filma "Persona" un tas absolūtais kailums, kas atklājas Bibi Andersones tēlā, kamēr Līvas Ulmanes varone saglabā to "mākslinieces auru". Ja izmantotu vārdu "persona" šādā nozīmē ar latviešu valodā, tas pateiktu kaut ko vairāk par "lirisko es". Prozaiskais Tu. Un dramatiskie Mēs.
kailums nebūt nenozīmē dramatiskumu, ne visiem cilvēkiem ir spēcīgas emocijas, un ne visi dzīvo uz maliņas (kā es un tu un vēl daži), bet pliks var noģērbties arī pilnīgi lietišķi, jebkurš cilvēks, stāvēt tads, kā viņš ir
bet arī tas ir jāanalizē, cik lielā mērā viņs ir miris. manuprāt autora nāve izdodas tikai visaugstākās kvalitātes darbos. un vienalga, tas netraucē analizēt eksistenciālo aspektu, nozīmību sabiedrībai, pasaulei, apgaismībai, vienalga kam.
jā, autora nāve augstas kvalitātes darbos nav tas pats, kas priekšstats par autora nāvi kritikā
(Reply to this) (Parent)