Ikdiena uz pusēm
Kad sīcim otrais gads tuvojās noslēgumam, bija jāizlemj, ko daram ar jamo - bāžam silītē vai nē. Jo mātei jau zb pa mājām ganīties, gribas ĀRĀ! Ar kundzīti appīpējām un izdomājām, ka nebāzīsim. Tā vietā gadu dzīvosim uz pus (man sanāca pat 75%) slodzēm - es rukāšu no rītiem bez pusdienām, at 14:15 būšu mājās, tad viņa dosies uz darbu. Tādā vīzē sīkais mācīsies mūsu pašu (ne)tikumus. Domāts - darīts.

Sākumā bija diezgan baisi - nav tak ne jausmas, ko lai ar to sīci dara pusi dienas. Bet, izrādās, nav tik traki. Ir treniņi priekš tādiem - vingrošana, baseins. Ir pulciņi - dziedāšana. Ir bibliotēka, ir rotaļlaukumi un rotaļistabas. Galu galā, ir arī mājas darbi apdarāmie - tīrīšana, veļa, gatavošana. Tagad jau esam iedzīvojušies tik tālu, ka reti vairs ir jādomā, kā izklaidēt(ies). It īpaši maija mēnesī, kad ārā silts un saulains un atvasei svaigs gaiss patīk. Braukājam ar dipdapu, tie paši rotaļlaukumi, upmala. Ļepotāāā, vārdu sakot.

Tagad normāla rutīna - ierodos mājās, sīcis guļ diendusu. Klusām piestumju māgu un var vai nu nosnausties, vai palasīt, vai intervebzos padiņģēties. Ja ir baiss iekāriens, var pat pastrādāt. Nereti nopampst līdz pat četriem. Kad piecēlies, paskatamies multenes, ieņukājam pa banānam un laižam dzīvē. Piecos-sešos atpakaļ, gatavot, ēst, novakties. Tad var vēl padiņģēties līdz astoņiem, kad jāpakojas uz gulēšanu.

Visā visumā, eksperiments izdevies. Daudz laika pavadam ārā, sīcis saprot valodas un diezgan raiti runā. Ar dipdapu jau kā profesionālis, savus 5 km + rotaļas var pavilkt. Tik daudz saldējuma, kā šovasar, savā mūžā neesmu ēdis. Gandrīz katru dienu.

Tāda, lūk, rutīna