jop, cik gari!
Beidzot atļāvu sevi pievilināt aiziet pusdienās uz Lido. Tvaju maķ, kā es nožēloju to tagad. Dalījos savā porcijā ar vīrieškolēģi, kurš ēda "dienas piedāvājums" (zupa, otrais i kampot). Apēdu 3/4 no savas pusporcijas ar karpeļiem plus mērci un pusputraimdesu (patiesīb sakot, tikai tāpēc atļāvos tur iet pusdienot, jo jau mēnesi manās gastranomiski-erotiskajās fantāzijās figurēja putraim/asinsdesa, kuru nebiju ēdusi nu vismaz 10 gadus), un tad man palika slikti. Un man joprojām ir slikti. Un ieēst neko nevaru joprojām. Moš pirms miega iestūķēšu sevī kādu gabalu melōnes. Vai arī apēdīšu kādu puslitru neskvika ar pienu. Pat cīsiņus negribās.... Bet cīsiņus negribās jau nedēļu. Eksperimenta (un arī inerces) dēļ, protams, veikalā pastiepās roka cīsiņstendā un iepirku cīsus, kuriem ir kanēļa piegarša (mai feivorit). Uzrakstīju par cīsiņiem, un joprojām negribās...

Vienīgais dienas prieciņš bija, kad darba puikas svilpa un skaļi pārdzīvoja, kad ar savu vīrieškolēģi pārrados no pusdienām. Baigi mīļi tomēr.

Vēl ir mīļi, kad sēdi un skaties, kā Millis spēlējas ar jauniepirkto peli un fōnā skan Screamin' Jay Hawkins.

Un vēl ir mīļi, kad vienu dienu nedēļā nav jārunā, nav āveido komunikācija, nav jālasa un jāraksta kādam, un var izbaudīt pilnīgu komunikācijas iztrūkumu. Fantastiski! Jā, svētdien šitā bija. Diez, cik ilgi varētu nerunāt ne ar vienu, ieejot pilnīgā nekomunikācijas fāzē...

Ā! Un viss skaidrs - man vaig dzīvokli purčika sākumā iekš 119. sērijas.