Vai tiešām ir cilvēki, kuri ilgtermiņā spēj būt patiesi laimīgi ar savu darbu un katru rītu spēj pamosties laicīgi ar enerģisku smaidu un nepacietībā iesākt darba dienu? Vismaz tādu iespaidu atstāj daži skandināvu kolēģi, kuri garlaicīgajos rīta stendapos klārē cik ļoti ilgojušies pēc darba un nevarējuši sagaidīt, kad beidzas brīvdienas. Es tad vienmēr izslēdzu video kameru, lai neviens neredz manu šoka vai neizpratnes pilno seju.

Veselu gadu upurēju studijām, dzīvoju bez brīvdienām, veiksmīgi nomainīju karjeru, jo likās, ka šis jaunais darbs būs tieši tas, ko es vēlos darīt, bet atkal kārtējā vilšanās, bet varbūt uzņēmums un tā specifika nav man piemērota un jāmeklē vienkārši cita sfēra. Tik ļoti ir pārslogojuši divi jaunie projekti, kuri iesākušies vienlaicīgi, kas saistīti ar pasaules garlaicīgākajām sistēmām, ka vakar pamodos ar 38 grādu temperatūru. Manuprāt, tā uzradās vienkārši no stresa, jo negribēju vairs strādāt un piedalītes sapulcēs. Vienkārši gribējās atpūsties un neklausīties dažu programmētāju un biznesa analītiķu darba procesa apskatos, jo neinteresē. In general gribējās vienkārši dizainēt skaistas lietas, bet visos foršajos darbos maksā drausmīgi maz un tad paliek tikai lielas koorporācijas, kuras izsūc tev dvēseli.