Sviesta Ciba |

Kathe Kollwitz (

tapetes_puksts) rakstīja,
@ 2015-12-07 11:06:00

"Jābūt brīvam, enerģētiski spēcīgam un veselam cilvēkam, lai kaut ko radītu. Tas, ka māksla dzimst mokās, ir klišeja – alkoholiķu attaisnojums."

(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)

tapetes_puksts
2015-12-07 12:53 (saite)

Nē. Piedzerties man ir gribējies tikai tad, kad es neesmu spējusi sevi paredzēt un atrodos sabiedrībā, kura man ir vienaldzīga vai riebjas vai ir liels apnikums, un lai varētu komunicēt,vienīgais veids ir piedzerties, jo nekādīgi citādi nebūtu iespējams atbrīvot sevi no kritiskuma un iespringšanas. bet tā bija agrāk. tagad vienkārši esmu samazinājusi komunikācijas loku.
Un es nekādīgi nespēju piekrist tavai atkarības jēdziena absolutizēšanai. Atkarība pēc definīcijas ir tāda izpausme, kad rodas izteiktas abstinences parādības (piem., depresija, sirdsdarbības traucējumi, vemšana, pat nāve), ja pārtrauc lietot atkarību un pierašanu izraisošas vielas. Saprotams, ka ja mātei neizskaidrojami atņemtu bērnu, vai mīlošais vīrs ietu bojā karā, tas radītu viņā gan depresiju, gan citus psihiskus traucējumus, ja viņa būtu izteikti jūtīga.
Bet tā ir tāda diezgan izteikta demagoģija, liela ūdens liešana, tas, ko mēģini tagad darīt. Narkomānus, alkoholiķus salīdzināt ar mīloša vecāka jūtām vai kādu personības attīstošu nodarbi.
Jo vēl viena atšķirība ir tas, kā tava darbība ietekmē apkārtējos, sabiedrību utt. Vienkārša aizraušanās ar ideju par attēla radīšanu noveda pie fotoaparāta izgudrošanas utt. utt.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

amatieris
2015-12-07 13:17 (saite)

Es mēģinu pieiet tādā pat metodē, ar kādu cenšos izprast sarežģītus mehānismus, tā saucamos contraptions jeb Rube Goldberg mašīnas.
Kad Tu tādas mašīnas ķēdes rekaicju sāc ar vienu lodīti, bet beigās, fanfarām skanot, Tev ielej glāiz kokakolas, tas arī liekas sarežģīti. Bet, kad reducē sākumā pa vienam nosacītam bŗivi funkcionējošam mehānismam un tad līdz mazākajai iespējamajai spēku iedarbība - tieksim, bumbiņa ripo pa sliedi, bumbiņa pagrūž plāksnīti, plāksnīte iekustija adatu, adata pārdur balonu - iekārta kļūst saprotama. respektīvi, ja izproti šīs mijiedarbības, tad, iekārtai pārstājo funkcionēt, ir iespējams ātri atrast un novērs problēmas cēloni.
Līdžigi es cenšos darīt ar domām un emocijām. Nav jau tā, ka mums būtu viens smadzeņu centrs azartspēlēm, viens sociālajiem tīkliem, viens vēl kam citam. Tas ir fizikālu un ķīmisku reakciju kopums, kas, komplektā ar mūsu attieksmi un uztveri, veido kaut kādu emociju vai reakciju. Ja piemēram, pārliecinātam vegānam (izmantoju tikai kā vieglāk uztveramu salīdzinājumu) nāktos mēnesi atrasties telpā, kur pieejama tikai gaļa - viņš taču ēstu, jo pašsaglabāšanās instinktam veselā cilvēkā būtu jābūt gana stipram. Bet, esmu diezgan drošs, tas radītu depresiju. Tāpat kā amerikāņu spīdzinātajiem cietumniekiem - neba nu viņiem radās kādi fiziskas dabas traucējumi, kad tika pavēlēts noliegt savu ticību - nē taču. Tomēr viņiem faktiski tika atņemts tas, no kā viņi ir atkarīgi - cieņa, ticība savai reliģijai un svētumam. Šīs metodes lauza rūdītus un brutālus cietumniekus (droši, ka ne visus, daudzus lauza citām metodēm droši vien).
Tu saki "Bet tā ir tāda diezgan izteikta demagoģija, liela ūdens liešana, tas, ko mēģini tagad darīt. Narkomānus, alkoholiķus salīdzināt ar mīloša vecāka jūtām vai kādu personības attīstošu nodarbi.". Redzi, Tava konstrukcija ietver a priori vērtējumu kādai no emocijām vai stāvokļiem - mātes mīelstība laba, alkoholisms slikts, personību attīstoša nodarbe - vairāk tā kā laba, utt. Es cenšos tā nedarīt, jo uzskatu, ka neviena emocija, sajūta vai darbība per se nav nedz laba, nedz slikta. Šo vērtējumu piešķir konteksts un sabiedrība. Kaur kur lasīju labu domu, ka pati problēma jau parasti nav problēma - problēma ir attieksmē pret šo problēmu.
Tieši abstrahēšanās no konteksta man liek dalīt emocijas, domas sīkāk. Ja man kaut kas nepatīk, tad es cenšos saprast, kāpēc. Bieži izrādās, ka tas ir nevis paša notikuma dēļ, bet gan tā,pēc, ka es nevaru ietekmēt un novērst šo procesu. Savukārt to es vēlos izdarīt tāpēc, ka man ir kaut kāda egoistiska vēlme pēc cita veida attīstības, kas, savukārt ir vienaldzīga tiem, kas veic šīs darbības, kas atrodas ārpus manas kontroles un izsauc manī nepatiku. Respektīvi, ir divi nesaistīti procesi un tā vietā, lai ceptos par to otro procesu, kuru es nevaru ietekmēt, man ir produktīvāk pārdizainēt savu attieksmi un ekspektācijas.
Dzeršana kā tāda nav slikts process. Paģiras nav slikts process.
Dzeršana kā tāda nav labs process. Paģiras nav labs process.
Konteksts - biežums, sekas, sastrādātais - ir tas, kas piešķir kaut kādu vērtējumu, un tomēr - arī dziļi subjektīvu.
To lieliski ilustrē, piemēram, svistportāls delfi ar savām 9izklaidēm un pseidoslavenībām, seksa ekspertiem. Tas viss ir tik komiski tieši tāpēc, ka kaut kādas mikrokosmosu peripētijas tiek izceltas un izliktas lielākā mērogā apskatei - nu nevienu tak nepiš, ka čaļiem nospēra behu un šie pēc tam nopirka citu, bet, lai izliktos kruti, izlielījās, ka atguvuši no bandītiem. Nevienu. Pilna pasaule ar tādiem cilvēkiem, kas mēģina tā izcelties. Interesanti un uzmanību piesaistoši viņi kļūst tad, kad tiek ielikti citā mērogā un sāk izcelties ar savu relatīvo neadekvātumu. Tomēr, ja NY Times pārpublicētu no delfiem kāud vietējo oriģinālziņu, tad tā izskatītos vienādi komiski tai avīzē portālā - vienalga vai par Toreto, Raspopovu vai Lauri Reiniku. Kaut vai par Prāta vētras jauno filmu, kas mums šķiet adekvāta un interesanta ziņa, pretsatā "atgūtajam bmw". Konteksts piešķir vērtējumu. Neba nu man Tev tas jāstāsta.
Paši fakti ir neitrāli. Ne labi, ne slikti. Vienkārši fakti.
Arī mātes jūtas var būt destruktīvas un pat destruktīvākas par narkomānu lomkās, kas gatav skādam ar ķieģeli ievilkt pieceirika dēļ.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	amatieris 2015-12-07 13:18 (saite)
	Bļa, es ienīstu šo klaviatūru. pati par sevi tā nav ne laba, ne slikta. Tomēr, komplektā ar manu drukšanas manieri, tā ir nelietojama. Atvainojos par kļūdām. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

(Lasīt komentārus) -

Navigate: