besī, ka katru reizi atbraucot uz Daugavpili, es piedzeros un nekaitīgākajam čalim bārā sāku rupji bļaut virsū, kliedzot, ka man riebjas krievi. ignorējot faktu,ka apkārt pilns ar krieviem. un no cita random čaļa saņemt no rīta sms, ar tekstu: Atceries mani, mēs vakar sēdējām pie bāra uz kāpnem un tu stāstīji,cik ļoti ienīsti Daugavpili, likies emocionāli gatava visu nodedzināt.

bet nu nav tā, ka es ienīstu šo pilsētu. tas nav normāli ienīst vietu, kur esi uzaugusi. reizēm tikai kaitina, ka pilsētas nomalēs, joprojām ir vecas pārdevējas, kuras skatoties acīs ņirdzīgi smīn un saka: ņepoņimaju un tu nevari normāli nopirkt krustnagliņas, labi, ka vairs nesaka:govori po čelovečiski. bērnībā es tādu frāžu dēļ taisīju skandālus un ar tēti kopīgi panācām, lai tās pārdevējas atlaiž. bet atlaida laikam tikai tādēļ, ka viņas arī daudz dzēra.
un dirsā to Vējoni, kā viņš var apgalvot, ka Latvijā neeksistē krievu-latviešu problēmas. viņš Daugavpili neuzskata par Latvijas daļu? lai atbrauc, padzīvo un paskatās cik maz te problēmu.
pateicoties Rotko un citiem sūdiem ir jau sākts piestrādāt pie pilsētas tēla un daudzos amatos ievietoti latviski saprotoši un pat runājoši cilvēki un brīžiem situācija neliekas tik traģiska.
bet ja tu esi tīrs latvietis, uzaudzis vienalga kādā Latvijas pilsētā vai mazpilsētā un neizskaidrojamu iemeslu dēļ attopies studējam Daugavpils Universitātē, konstanti tu jutīsies skumjšs, vientuļš, nesaprasts.
padzīvoju nedēļu kojās, paklausījos iebraukušos latviešus...kā tāds pulsējošs asinsvads visus cieši ir aptvērusi nožēla par savu izvēli atbraukt mācīties uz Daugavpili.