Jebkuros panākumos slēpjas kaut kas no neveiksmes, un jebkura neveiksme ir arī ieguvums. Visi panākumi galu galā kļūst par tukšu neko. Visas formas ir nepastāvīgas.
Pieķeršanās un palikšana vienā punktā nozīmē ciešanas. Kaut kam ir jāsairst, lai rastos jauna attīstība. Šie procesi nevar pastāvēt viens bez otra.
Varbūt kādi apstākļi zūd, liekot justies nelaimīgam. Zūdot vai izmainoties apstākļiem vai situācijai, kam prāts ir pieķēries un ar ko identificējies, prātam ir ļoti grūti to pieņemt. Prāts pieķeras zūdošajiem apstākļiem un pretojas pārmaiņām. Tam šķiet, ka no ķermeņa būtu atrauts kāds loceklis.
Laime un ciešanas ir viens un tas pats. Tās šķir tikai laika ilūzija.
Izaugsmei absolūti nepieciešama ir virzība lejup.