Mihaelai nebiju rakstījusi gadu. Izrādās, ka pa šo laiku ir mirusi gan viņas māte, gan viņas sieva, un viņa pusgadu nav bijus darbā. Turklāt, kad viņa tikko sāka pie mums strādāt, viņai bija noskūta galva, jo nomira viņas tēvs un viņai izkrita puse matu.

Citreiz nesaprotu, kāpēc tā sanāk. Labi, māti varēja gaidīt, bet nafig nomira Fabienne, ar kuru viņa bija nodzīvojusi kopā 27 gadus, ar kuru kopā papildus dubultajai slodzei preses dienestā viņa hostoja bēgļus un īstenoja mikrorajona labiekārtošanas projektus.
Mi ir pozitīvākais cilvēks, ko es pazīstu, kombinācijā ar zero bullshit, izcilu intelektu, pasaules līmeņa žurnālista talantu un politiķa intuīciju, taisnīgumu un beznosacījumu mīlestību. Turklāt arī normāli var iedzert un uzpīpēt. Kad es izaugšu, es gribu būt kā Mihaela. Goda vārds. Līdzīgi kā citi vislaik shēmo, kā mazāk strādāt, vairāk nopelnīt, izsist sev kādu labumu vai nospraust robežas, viņa shēmo, kā varētu citiem palīdzēt vai viņus iepriecināt. Turklāt viņas labo darbu stils ir nevis vārdos, bet darbos. Vispirms izdara un pēc tam informē. Ar viņu strādāt bija kā Ziemassvētki katru dienu. Man ir drausmīgi žēl, ka tā notika.

Kā arī es apsolos turpmāk neieturēt gadu ilgas pauzes sazināties ar cilvēkiem, kuri man rūp.

p.s. starp citu, Briseles darbinieku vidū ir diezgan daudz šāda tipa cilvēku. Es nekur neesmu satikusi labākus darbabiedrus kā tur.