Lai arī tagad ir visai precīzi zināms, cik iedzīvotāju pēdējo desmit gadu laikā pametuši Latviju, dodoties strādāt uz ārvalstīm, cik daudz starp viņiem pieskaitāmi pie Latvijas «smadzenēm» jeb kvalitatīvā darbaspēka, spriest neviens neuzņemas.

   

«Labi zināms, ka daudz izbraukušo ir ar IT un tehnisko izglītību, īpaši pēc Vācijas darba tirgus atvēršanas,» spriež Latvijas Universitātes profesors emigrācijas pētnieks Mihails Hazans. Tāpat aizbraucēju vidū esot daudz ārstu, kuriem īpaši vērību pievērsa rekrutētāji no Somijas, Dānijas un Lielbritānijas. Daudz latviešu sastopami arī Eiropas Savienības institūciju kabinetos, kuriem ir labas svešvalodu zināšanas. Tiesa, kā liecina Dienas veiktie latviešu meklējumi, viņi ir visur un visdažādākajās nozarēs. Kāds Londonā plāno satiksmes plūsmu gaidāmajām olimpiskajām spēlēm, kāds konsultē naftas torņu operatorus, kā vairāk nopelnīt, bet kāda strādā mūzikas menedžmenta kompānijā.

   

Jautāti, vai viņus kādreiz gaidīt atpakaļ, atbildes ir cerīgas, Latvija esot viņu sirdī, taču konkrēti plāni ir tikai retajam - dzīves kvalitātes atšķirības ir neapšaubāmas. Nedomāju, ka tuvākajā laikā izbraucēju skaits samazināsies, situāciju vēl skarbāk komentē M. Hazans.

   

Latvijas oficiālā puse tomēr nezaudē cerības pagriezt cilvēku plūsmu atpakaļvirzienā. Rolands Lappuķe, Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstnieks, atzīst, ka tāda vienkārša veida, kā to izdarīt, nav un ar lozungiem tas nenotiks, taču esot sākts strādāt pie vienotas politikas sadarbībai ar diasporu.

   

Pērnā gada decembrī valdība pieņēma lēmumu ieviest šādas politikas plānošanas dokumentu. Tas definētu vadlīnijas, kā valdībai sadarboties ar ārzemju latviešiem. R. Lappuķe stāsta, ka ir tieši iesaistīts politikas izstrādē, rādot jau iesāktos uzmetumus. Darbs ne tuvu neesot pabeigts, un galvenais akcents ir izstrādāt koncepciju kā tādu.

   

Viena no iecerēm, ka būtisku pienesumu saziņai ar ārzemju latviešiem dotu jauna interneta vietne. Ar tās starpniecību no valsts izbraukušie ievietotu ziņas par savu kvalifikāciju un darbu, ko veic ārzemēs, un ar kādiem nosacījumiem gatavi atgriezties. Pēc ievadītajiem datiem Latvijas darba devēji atrastu potenciālos darbiniekus, nosūtot jau gatavus priekšlikumus. Arī paši darba devēji Latvijā tur varētu izvietot savus sludinājumus.

   

R. Lappuķe gan uzreiz arī piebilst, ka šobrīd tās visas ir tikai iestrādnes, vajadzīgā finansējuma neesot. Viņš gan domā, ka labāk esot sākt projektu, redzēt sastāvdaļas un tikai tad domāt, kā piesaistīt līdzekļus.

   

M. Hazans šādu ieceri vērtē atzinīgi, viņaprāt, galvenais, lai šīs saziņas iniciatīva nāk no mūsu puses, savukārt Māris Silinieks, personālatlases kompānijas WorkingDay Latvia mārketinga direktors, par valsts iesaisti «atgriešanas» darbā tomēr izsakās skeptiski. «Kamēr cilvēkiem nav pārliecības par to, cik dziļi raks nodokļu bedri vai kā griezīs sociālos pabalstus, motivācija atgriezties būs niecīga. Arī tad, ja solīs daudzmaz līdzvērtīgu iespēju nopelnīt.» Viņš gan neizslēdz, ka uzņēmumi šeit var palīdzēt, tomēr nepietiks ar darba piedāvājuma publicēšanu internetā. «Talantīgākie ir imūni pret sludinājumiem. Viņi darbu nemeklē un parasti ir labi atalgoti,» min M. Silinieks.

 

Līdz šim lielākā emigrācijas straumē ritējusi rietumu virzienā, taču kā nākamo draudu M. Hazans min arī Austrumus, piemēram, par populāru galamērķi varētu kļūt Krievija.

   

«Tam pamatā ir divi faktori. Pieaugošā etniskā spriedze Latvijā un arvien striktāka pieeja valodas jautājumos izglītības un darba tirgus sfērās,» vērtē pētnieks un norāda, ka tādas pilsētas kā Pleskava vai Novgoroda varot kļūt par pievilcīgām vietām, kur dzīvot, un nesen sākušās izmaiņas Krievijā varot attīstīties straujāk, nekā daudzi domā. Tā rezultātā emigrētu kvalificētie Latvijas iedzīvotāji ar krievu dzimto valodu, pieļauj M. Hazans.

   

R. Lappuķe gan nepadodas bezcerībai un bilst, ka, neraugoties uz milzīgo emigrantu skaitli, lēmumi tomēr paliek individuāli. «Tiem, kuri to dara, nav viegli atstāt savu valsti. Tās, protams, ir saasinātas emocijas, līdzīgi kā šķiršanās procesā,» pauž R. Lappuķe.