Atcerējos kādu savu pasniedzēju. Viņa vienmēr vazājās apkārt neķemmētiem matiem, neizgulējusies, parasti vienās un tajās pašās drēbēs un ar tādu nogurušu tu-mani-ne-ar-ko-nepārsteigsi skatienu. Teica tieši to, ko domāja. Daudz man iemācīja. Piemēram, negribēt naktīs redzēt sapņus. Bet pirmām kārtām cinismu, sākumā pret citiem, taču tikai vēlāk sapratu, ka tas bija cinisms arī pret sevi, taisnīgās daļās. Tagad jūtos viņai pateicīga.