Svešinieka piezīmes

Jaunākais

26.3.20 23:48 - #MājstrādeUnIzolācija

Rit home office trešā nedēļa.
+ Darbā ir tāds labs ritmiņš. Darbu var pamiksēt ar nestrādāšanu, pastaigu vai kko citu. Strādāt (ne)patīk aptuveni tikpat ļoti. Bet visi rakstu darbi nenoliedzami iet labāk. Mainījusies arī spēka dinamika. Pirms ārkārtas situācijas liekas, ka visi (mani tai skaitā) bija zemajā startā, lai vajadzības gadījumā virzītos uz izeju, citiem darbiem vai NVA. Jāatzīst, ka šajā situācijā starp kolēģiem redzams acīmredzams prieks, par to ka ir darbs un daži jauni projekti pie apvāršņa. Palikt karantīnā un lockdownā ar darbu no mājām, no finansiālā un profesionālā viedokļa ir ievērojami patīkamāk, kā cerot uz visiem valsts atbalsta pasākumiem.
+ Sanāk labāk ēst un mazliet ietaupīt naudu.
+ Lai arī darba ir tikpat daudz, kopumā bez visiem klātienes pasākumiem ir mierīgāk, vismaz sajūtu ziņā. Liekas, ka arī klientu pusē ir tāds zināms miers, jo daudzi nestrādā ir izolācijā un rokas neaizstiepjas, līdz mūsu bakstīšanai.
+ Liekas, ka ārkārtas stāvoklis ļauj izdarīt daudzas lietas, kurām trūkst saņemšanās. Gan mikro līmenī, bet jo īpaši makro līmenī, pēkšņi visu var izdarīt elektroniski un attālināti, var nopublicēt periodiku, neiznīcināt kontrabandas alkoholu, pārbīdīt nodokļu maksājumus (un ierobežot pašvaldības šajā jomā), īstenot daļu mācību attālināti, uztaisīt budžeta risinājums medicīniskajām iekārtām un individuālās aizsardzības līdzekļiem. Liekas, ka tad push comes to shove normatīvā ietvara zobrati kļūst ievērojami elastīgāki.
+ Ilze Dobele ir tas ko ltv un panorāma bija pelnījusi. Visi pārējie newscasteri ir suboptimāli.
+ Uz visas panikas fona ļoti labi var iemācīties novērtēt to, kas svarīgs - ir forša sieva, vecāki pie labas veselības, draugi elektroniskās saziņas platformās, darbs, maize uz galda un jumts virs galvas. Pārējo tomēr var piedomāt klāt.
+ Ir sajūta par to, ka valstij šajā situācijā rūp tās pilsoņi. Visa repatriācijas programma, informācijas par ierobežojošajiem pasākumiem, runas par atbalsta programmām u.tml. Pats sevi neuzskatu par establišmenta entuziastu, bet es iedomājos situāciju, kur ar mums neskaidras situācijas brīdī runātu un lēmumus pieņemtu, piemēram, KPVLV partijas zieds. Es pat domāju, ka populistiem ir sava, visai nozīmīga vērtība, bet šobrīd priecājos, ka viņi nav pie varas vismaz, ne tā vienpersoniski.

- Nenormāli uzvelk visi ļaudis, kas aicina šo izolācijas laiku izmantot pašizaugsmei un "mirklim ar sevi". Jebal, man pa lielam nekas nav mainījies tikai ekrāns citā vietā un virtuālajā mītiņā bikses ir optional, bet manai kolēģei, kurai ir divi bērni mājās, kuri paralēli home office aug un attīstās. Viņai tas noteikti nav mirklis sev. Domāju, ka arī tiem cilvēkiem, kuri palikuši bez darba (nedod dievs no melnās vai pelēkās ekonomikas), šis nav goddamn mirklis, lai apgūtu jaunu hobiju, vai noskatītos kādu Dailes teātra izrādi. I mean, es labi saprotu, ja ir saprātīgi uzkrājumi vai trekna slimības lapa - šis var būt arī patīkams laiks, bet liekas, kaut kā aizvainojoši, ka cilvēkiem, kuri turpina kult savā vai kunga rijā vai arī domā par to, ko liks uz galda kāds "eksperts" saka "šis ir laiks apstāties dzīves ātrajā skrējienā, zīmēt mandalas un iemācīties veidot mežģīnes".
- Uzvelk arī mediju un soctīklu panika. Es ceru, ka tas ir tikai tāpēc, lai iespējami daudz cilvēku uztvertu to nopietni un ievērotu vismaz minimālus piesardzības pasākumus, nevis tāpēc, ka doomsday hype mediju patēriņa tendences. Man liekas, ka noteikti ir cilvēki, kuri reāli domā, ka ir pilnīgā dirsā un tūlīt metinās ciet daudzdzīvokļu māju durvis un raks masu kapus. Un kamēr tas rezultējas cimdu un masku valkāšanā un roku dezinfikcijā, tas pat ir vērtīgi. Bet nav grūti iztēloties kādu, kurš var izvēlēties izkāpt no vilciena pirms tas piestāj gala stacijā.
- Uzvelk videomateriāli no ārzemēm, kur cilvēki stāvu 2 km rindās, lai varētu pulcēties masās un kauties dēļ tualetes papīra. Bļe, ok dēļ ēdiena, fine - ir jābūt piesardzīgam. Bet nē dēļ, god damn tualetes papīra.
- Ir mazliet bail, par to, kā izskatīsies ekonomiskā un darba tirgus situācija pēc tam, kad viss šis būs beidzies. Nedz mūsu darba sniegtie pakalpojumi, nedz individuālās kompetences, mīksti izsakoties, nav pirmās nepieciešamības. Kāds, sarunas karstumā, varētu pat teikt, ka ražojam tā pēc būtības nevajadzīgus, bet diezgan glītus papīrus, kurus nepieciešamības gadījumā var eleganti pavicināt pa gaisu. Lockdownam ieilgstot es ļoti negribētu konkurēt pēckrīzes darba tirgū ar savu bālo biroja ķermeni, absolūti lietišķo darba pieredzi un politolodziņa izglītību. Negribu dzīvot arī sabiedrībā, kur liela daļa nevar atļauties pamatlietas.
- Dzīvesveids ir tāds pensionārīgs. Mosties, strādā, izej pastaigā, sagaidi mājās kaķi, paskaties televizoru, varbūt saņemies pamācīties klavieres vai pavingrot un ej gulēt. (rinse & repeat). Taisnību sakot, gan nevarētu teikt, ka pirms tam bija, kkāds rokzvaigznes dzīvesveids, bet mājstrāde ļauj to ierauzīt kaut kā vēl košāk.
- Ziemas sezonas laikā kāds uzlauza šķūnīti un nopizģīja sievai ričuku. Esiet modri.









 
 

11.3.20 10:58 - #Mandeļu stūrīši

"Studiju stūrīši augstskolas gaiteņos, kas ir ērti lietojami gan individuālam, gan grupu darbam, rosinot patstāvīgas studijas un diskusijas ar kursabiedriem par tiesību zinātnē aktuāliem jautājumiem."

26.2.20 14:51 - #Kāpnes

Noskatījos The Staircase, kas ir tāds position dokumentārs seriāls par Maikla Pītersona tiesas prāvu. Garš stāsts īss – Pītersona kunga sieva nokritusi pa trepēm, viņš izsaucis ātro palīdzību, bet viņi atraduši sievu guļot asins peļķē, trepju telpai mirkstot asinīs. Tas, protams, radījis aizdomas par slepkavību un seriāls seko līdzi Pītersona tiesas gaitām. Neņemos spriest par tiesas iznākumu. Filma uzņemta no paša Pītersona un viņa ģimenes perspektīvas, un, visai veiksmīgi, arī attēlo visus apsūdzētāju trūkumus – tāpēc esmu biased as fuck. Galvenokārt tāpēc, ka pats Pītersona kungs izskatās pēc krietna vīra un domāju, ka, pat prasmīgi sagatavotam, kinomateriālam ir savi ierobežojumi tajā, cik ļoti var no nekrietna slepkavas izdarināt krietnu ģimenes cilvēkus. Nekāds juridiskais eksperts neesmu, bet tas par ko man gribas parunāt ir tas, cik traka ir Amerikas tiesa, vai vismaz par to, kā izskatās Amerikas tiesa šajā dokumentārajā materiālā.

Visa tiesas prāva norit abām pusēm argumentējot par labu savai pozīcijai. Un tikai un vienīgi par labu savai pozīcijai izmantojot teju ikvienu spinu zem saules (ekspertu kredenciāļus, emocionālas bildītes, datorā atrastu pornogrāfiju). Turklāt, apsūdzības pusē ir motherfucking valsts ierēdnis, kurš par vārītēm cenšas pierādīt vainu, uzstājas ar emocionāli uzlādētām runām un dara visu, lai panāktu žūrijas labvēlību. Liekas, ka universitātes debašu formātā ir lielāka vēlme no dalībnieku puses būt objektīviem, lai gan tur pats formāts paģēr izteikti pozicionālu tēmas atainojumu un spriedumu. Es saprotu, ka ideja ir, ka abas puses līdzvērtīgi cīnās un pa vidu dzimst taisnība. Bet process vairāk atgādina to, kā “Vakara ziņas” un “Privātā dzīves” vai līdzīgi preses izdevumi censtos atainot kādu kompleksu un svarīgu notikumu, izmantojot sev tipiskus argumentus. Liecinieki pirms liecināšanas tiek sagatavoti un trenēti, lai sniegtu pēc iespējas indīgākas un asākas atbildes uz iepriekš sagatavotiem jautājumiem, pēc iespējas iegrieztākā veidā, atbild. Turklāt liela daļa no lieciniekiem ir straight-forward tupi kā zābaki un labi var redzēt, ka nav tā, ka viņi 100% saprot par ko ir runa - to nevar noslēpt, tas parādās katrā teikumā un katrā domā. Visu procesu caurstrāvo labi jūtama “Often wrong, never in doubt” attieksme.

Mazpieredzējuši eksperti divatā veic asins pilienu analīzi, bez īpašām pretenzijām uz zinātnisku metodoloģiju. Samērcē sūklīti neīstās asinīs un neveikli sit pa viņu ar kociņu un tad saka, ka jā asins lāses izskatās diezgan līdzi tam kā tas ir nozieguma vietā. Apsūdzības puse izdomā, ka iespējamais slepkavības ierocis ir kāda taizemiešu pūšamā trubiņa un tad vairākas dienas tiesas zālē tiek cilātas dažādas pūšamās trubiņas, potenciālajam vainīgajam tiek pārmests, ka viņš pazaudējis (proti, noslēpis) savu pūšamo trubiņu, bez nekādas jēgpilnas norādes, ka tas tiešām varētu būt ierocis. Kaut kādā mērā viņus var saprast – klāt neviens nebija, bet tiesa notiek un par kaut ko ir jārunā, bet, sasodīts, saukt to par izmeklēšanu šķiet, mazākais, liekulīgi. Brīžiem ir tik slikti, ka, ja notiktu leļļu teātra izrādīte, kas inscinē nozieguma apstākļus, tas nebūt nešķistu kopējā kontekstā neiederīgi.

Visu 4 mēnešus ilgo tiesas procesu vēro žūrija. Pilsoņi no malas, kuriem tiesas laikā regulāri jāierodas uz sēdēm un jāklausās visā teātrī. Un pēc tam jāsniedz savs verdikts. Es nezinu, es žūrijas vietā justos max debīli. Nāk visādi klauni rāda savus trikus, stāsta kā “šīs sienas vaid pēc taisnības”, rāda skumīgas fotogrāfijas un tas viss motherfucking darba laikā (turklāt ne obligāti apmaksātā). Pienākums pret valsti. Un tajā visā ir jāklausās, jāčamda taizemiešu pūšamās trubiņas un jāskatās, kā vīrs ar nūju sit par ar neīstām asinīm piemirkušu sūkli un rāda, nelielu trepjutelpas diorāmu ar sanumurētiem pakāpieniem. Un šis gadījums jau ir vēl tāds tangible – ir līķis, asinis un citas tādas straight forward lietas, kuras vismaz aptuveni var saprast teju vai ikviens. Bet, ja lieta ir par kādām sarežģītām lietām – piemēram, tādu Lemberga tiesas prāvu, kur ir tūkstotis līmeņu un nokrāsu ar dažādām normatīvo aktu un procesuālām niansēm 15 gadu griezumā. Un viņi stāsta to tev, cilvēkam parastajam un saka “spried jel taisnu tiesu pār šiem ļaudīm”.

TLDR: “The Staircase” ir inčīgs serītis. Amerikas tiesa, vismaz tādā veidā, kādu mēs viņu ieraugam serītī ir traģikomisks krustojums starp cirku, teātri un karātavām.

Tags:

23.2.20 16:08

Pūķkaķis snauž uz gludināmā dēļa. Viņa augumu, asti un spārnus klāj plankumaina raksta zvīņas, tikai pūkainais vēders šķiet mānīgi neaizsargāts. Ik pa brīdim iešņācoties pār nāsīm pārveļas mazs tvaika mutulītis. Viņš sargā zeltu, dārglietas un visu kas vērtīgs un svēts. Nav vērts lūgties, tirgoties vai mēģināt viņu uzpirkt – pūķkaķis ir dāsns bet taisnīgs, vien paverot acs kaktiņu, viņš redz vai esi dārgumu cienīgs.

20.2.20 16:31 - #Mood

Current Music: Moby - This Wild Darkness

17.2.20 21:36 - #Korporatīvais blūzs

Man liekas, ka darbā briest nepatikšanas. Komandas biedri pa vienam aiziet – vienam iedeva tik labu piedāvājumu, ka viņš būtu muļķis, ja to nepieņemtu. Divus uz pauzes uzlika ģimenes pieaugums. Viens devās citas karjeras meklējumos un šķiet to arī ir atradis.

Pati kadru mainība nebūtu nekāds bubulis, bet čābīgi iet ar atjaunotni. Pēc 3 atlasēm esam saņēmuši 3 nenopietnus kandidātus ar kuriem nekas neizdevās. Vai nu mēs viņiem nepatikām, vai viņi mums, bet kopumā tukša loze.

Tagad jau kādu mēnesi viss karājās uz divām vadītājām, kuras, bez ārējiem cilvēkiem, vada pārsvarā mani un sevi, bet kopumā viņas ir kļuvušas par tādiem pašiem darba rūķiem kā es. Viena no viņām lūzt un, ja nekas nemainīsies TAGAD, tad arī salūzīs. Un es nevaru viņu vainot. Nē - nopietni, es domāju, ka viņas vietā jau sen būtu pacēlis enkuru. Kas gan nekaitē ar viņas CV, pieredzi un kontaktu loku neiegāzties saldajā drošības spilvenā un nenoplūkt labi nobriedušos sociālo iemaksu augļus un nebaudītu laimīgas ģimenes dzīvi tā vietā, lai hujārītu papīrus un nodevumus un plēstu matus no galvas, neskaidras nākotnes vārdā.

Sliktākais tas, ka sajūtas, ka kaut kas mainīsies nav. Ir spriedze un urgency projektu jautājumos, bet ne komandas atjaunotnē. Tiek vestas kādas sarunas ar dažiem cilvēkiem, bet tās pārsvarā nav novedušas pie nekādas konkrētas iesaistes un veiksmīgas kopstrādes. Bet nav tāds “Āāāāāā! BĻĀĀĀĀ!!! Mums VAJAG cilvēkus TAGAD!!!”. Kamēr sapulcēs un e-pastos pārsūtam viens otram arvien nereālistiskākus uzdevumus un laika grafikus. Ja sākumā bija vienkārši cieši, tad tagad jau mēģinājumi salikt uzdevumus laika grafikā izskatās komiski, bet katra saruna, kurā tiek pieminēta “plānošana” kļūst sērīga.

Mums vajag divus kvalificētus cilvēkus – vienu pētnieku/analītiķi un vienu projektu vadītāju. Varbūt ne 10 līmeņa lielā četrinieka dūžus (kuri ar ne vienmēr ir tādi dūži, kā sevi pasniedz, kad lieta nonāk līdz īstai darīšanai), bet noteikti jēgpilnus kvalificētus cilvēkus. Kas var mazliet pacelt telefonu, atbildēt uz e-pastu, reizēm mazliet parēķināt vai pazīmēt, bet galvenais padomāt un parakstīt bez ārējas motivācijas. To mums arī novēlu.

Pats emocionāli par šo jūtos dažādi. Ir brīži, kad ļoti pārdzīvoju – ir bail no rūgtajām beigām un tā, ka sagumsim zem sloga, neatradīsim papildspēkus, papisīsim visu sastrādāto un atlūgums būs, kā pēdējā lode revolverī. Ir brīži, kad ir nenormāla komandas sajūta ieraugot zaļās teamsite lampiņas brīvdienās un diennakts tumšajā laikā un redzot uz kādu skin in the game attieksmi ir spējīgi kolēģi. Ir brīži, kad ir nihilisms – tāda ir dzīve, komandas izjūk un darbinieki kā molekulas izšķīst korporatīvajā planktonā - ja viss beigsies, būšu uz kādu laiku brīvs un atradīšu jaunu labāku vietu, kur pārdot savas dvēseles stundas, pa ceļam iekožot bezdarbnieka pabalsta saldajā ābolā. Bet kopumā ir permanents satraukums un vāja pamata sajūta zem kājām.

 

17.2.20 14:14 - #VienkāršotsShematisksModelis

*Vienkāršots shematiskais modelis ataino svarīgāko vērtību mijiedarbes ciklu.

7.2.20 13:53 - #StariwayToHeaven

Vilcienā uz debesīm pieturvietu nosaukumi skan Ilzes Dobeles balsī.

1.2.20 14:08 - #Ceļš

Darbi Daugavpilī bija pabeigti, nodevumi nodoti, rezultāti prezentēti – auto liegi slīdēja pa ceļu līdzās likteņupei. Resnas lietus lāses sitās pret vējstiklu, bet auto salonā bija silti un mājīgi un pakšķēšana mijās ar vienmērīgu ceļa šalkoņu. Pēc divu nedēļu komandējuma Projekta vadītāja un vecākā analītiķe devās atpakaļ uz Rīgu. Darbi bija ritējuši raiti tāpēc mašīnas salonā noskaņa bija pacilāta un neierasti vaļīga – sarunas temati svārstījās no darba lietām, mīļākajiem ēdieniem, ikdienišķiem pārdzīvojumiem, bet brīžiem, lai arī gaumes robežās, aizskāra arī kādu personiskāku tēmu.

Dace, vecākā analītiķe, bija ieslīgusi garā monologā par attiecībām. “Es brīžiem vairs nezinu, kas man šķiet pievilcīgi. Studiju laikos viss šķita daudz vienkāršāk vienkārši patika glīti puiši, kuri nebija uz mutes krituši un izstaroja ap sevi mazliet pārliecības. Pašlaik vispār šķiet, ka brīžiem esmu, kā emocionāli sarežģīta slēdzene, kas vienmēr atradīs kādu iemeslu, kāpēc neatvērties, aiz katra tuvības centiena pamanot kādu savtīgu vēlmi. Dažreiz domāju, ka, ja būtu vienkāršāk iespējams būtu vieglāk…”

Ilze domīgi raudzījās uz garām slīdošo ceļu. “Es dzirdu tevi. Bet tas jau, pieņemu, ir normāli, ka pieaugot mainās prasības gan pret sevi, gan attiecībām. Būtu savādi, ja Tava kalibra sievieti satrauktu kāds glīts puņķutapa. Man ir vieglāk, jo man ir ģimene, kas lielākoties piepilda mani emocionāli. Man patīk, ka man, vismaz ne tā aktīvi, nav jādomā par šo tēmu. Tiesa gan retu reizi notiek arī kaut kas patīkami satraucošs. Man pašai liekas diezgan amizanti, ka tās retās reizes, kad esmu pamanījusi seksuālo spriedzi tas ir noticis profesionālajā vidē.” Nesagaidījusi atbildi, viņa turpināja.

“Pirms kādiem diviem gadiem pie mums strādāja Ilmārs. Viņš bija aizrautīgs, ģeniāls, patīkams komunikācijā un mazliet jucis, šī vārda labākajā nozīmē. Nē, protams, ka tur nebija nekā vairāk, bet nevaru noliegt, ka tur bija mazliet spriedzes.” Dace neko neteica, viņai likās, ka saruna ir aizslīdējusi uz līdz šim neapgūtu teritoriju, tāpēc baidījās, ka kaut ko piebilstot, sarunas pavediens varētu pārtrūkt.

Bija viena reize, ko atceros visspilgtāk. 2016. gadā, kad bijām gandrīz pabeiguši viena sturktūrfondu projekta ex-post novērtējuma pētījuma. Dažas dienas pirms gala termiņa viņš savāca visus materiālus, paņēma laptopu, mazliet pārtikas un ieslēdzās biroja fokusgrupu zālē. Viņš stundām bija salīcis pār savu Lenovo T470 rakstot, lasot un rēķinot, biroja ikdienai tupinoties ārpus caurspīdīgajām stikla sienām un mums visiem ik pa brīdim viņu vērojot. Viņš izvilka sarkanā Marlboro cigareti no saņūčātas paciņas, apsēdās uz grīdas un klausījās interviju ierakstus un veica piezīmes uz stikla sienas. Mazliet paguris viņš raudzījās uz mums, bet nekad neteica ne vārda – vienmēr nebeidzu brīnieties par to cik tā abpusējās vērošanas sajūta bija vienlaikus publiska un intīma. Tā tas turpinājās divas dienas, pēc kurām viņš atvēra durvis, pamāja mums ar galvu – viņš bija izpūris, mazliet noaudzis, zem acīm bija labi saredzami zili loki, bet krekla uzrotītās piedurknes atsedza viņa spēcīgās, mazliet spalvotās rokas. Viņš uz mums paraudzījās ar savām gaiši laipnajām acīm, pasmaidīja un, neko nesakot, aizgāja mājās, bet mēs no viņa saņēmām e-pastu bez teksta, bet ar pielikumu, kurā bija viens no labākajiem nodevumiem, kādu esmu redzējusi.

Bet tas nebija tik daudz tas, ko Ilmārs izdarīja – drīzāk kā. Viņš piegāja darbam kā mākslai, viņš to neredzēja kā ciešanas vai pienākumu, bet kā savu māksliniecisko izpausmi. Viņam bija pie pakaļas, ko kāds par viņu domās (klientu un vadību ieskaitot), viņš vienkārši kā mūziķis ieslēdzās studijā un darīja to, kas viņam patīk. Viņš darbu paveica ne tā kā mēs – kā pienākumu vai kaut kādu krustu kas jānes atalgojuma vai atzinības vārdā. Ilmāram tā bija kaislība un pašmērķis. Domāju, ka priekš mani tas arī ir tāds vienīgais vīrišķības apliecinājums, aiz kura varu pilnībā nostāties, pārējais pārāk bieži ir izlikšanās, tukša runa un greizi spoguļi.

Mašīnā iestājās patīkams klusums, aiz loga slīdošai ainavai iegrimstot krēslā.

29.1.20 22:22 - #DziesmaManaiPaaudzei

Mana paaudze

Man patīk mana paaudze (vēlie 20, agrie 30). Man šķiet, ka mēs esam labā balansā starp vairākiem poliem. Protams, cik nu vispār ir iespējams runāt par tik lielu cilvēku skaitu, kā vienotu kopumu.
Man šķiet, ka manai paaudzei ir saprātīgas tehniskās prasmes (cilvēki var paši pieslēgt veļasmašīnu, salabot sifonu, nomainīt zālespļāvējam sveci, kko salodēt, nomainīt cieto disku, piešūt pogu utml.), bet vienlaikus nav būmeriem raksturīgā alerģija pret jebkādu pakalpojumu izmantošanu. Protams arī ciešamas digitālās prasmes.

Man, šķiet, ka manai paaudzei ir tāds saprātīgs liberālisma gars – izturas pieklājīgi pret gejiem un melnādainiem, izprot reibinošu vielu pārmērīgas regulēšanas problemātiku, piemīt iekļaujoša attieksme pret personām ar invaliditāti, pēc noklusējuma pieņem, ka sievietei var būt bagāta un aizraujoša profesionālā dzīve utml. Bet vienlaikus piemīt skepse pret 75 dzimumiem (kuram katram ir piemērots vēlamais vietniekvārds), to ka resnums var būt viens no skaistuma etaloniem un to, ka mums vajadzētu kaut kā kompensēt balto vīriešu nodarīto postu. Ja arī kādam pasprūk kāds mazs rasismiņš, tad vairāk kā mēms vai hiberbola kā tāds deep būmeru rasisms.

Man šķiet, ka manai paaudzei ir arī saprātīgs ģimeniska nacionālā konservatīvisma gars – šķiet ka visi mani peers uztver ģimeni, kā nozīmīgu un vērtīgu savas dzīves daļu. Daudzus varētu raksturot kā nacionālistus, bet tādā labā “in-group orientētā veidā” bez kāda “stulbie okupanti ņemiet savus čemodānus” tupuma, drīzāk tādā “mīli savu kaimiņu un neesi pimpis pret līdzcilvēkiem” veidā.

Man šķiet, ka mani paaudzei ir arī saprātīgs individuāla hedonisma gars. Tā, ka var atpūsties bez sevis pātagošanas par to, ka “vaimandieniņ darbs ir tikums”, bet vienlaikus arī neieslīgt līdz celim bezdarbā un alkoholā. Tiesa gan, varbūt, mēs vienkārši neesam gana veci, lai ieraudzītu 50 gadīgos mileniāļus ar vēja appūstām sejām.

Man šķiet, ka arī profesionālajā dzīvē ir labs balanss starp korporatīvo buzzword lietošanu un “mēs esam šie jaunie profesionāļi, kas dara visas nopietnās lietas” attieksmi un tādu “pēc būtības” pieeju, kas var paredzēt arī to, ka kaut kas no visa nav ļoti svarīgs.

Eh, gala beigās, jau laikam nav tādas paaudžu koncepcijas, gala beigās sanāk kaut kāds stereotipu apkopojums, kuriem droši vien nav nekāda nozīmīga statistiska pamatojuma.

27.1.20 15:31 - #AtcerētiesVisu

Nu jau kādu laiku vienkopus ir pieejama Skuteļa jaunā plate “Lavīna”, kas pa mazam gabaliņam bijusi pieejama jau kopš 2018. gada nogales, kas varbūt mazliet mazinājis prieka koncentrāciju, jo daudzi no skaņdarbiem jau paspēti noklausīties un varbūt pat atklausīties un tāpēc nav tā sajūta, kā atpakojot pilnīgi jaunu sainīti. Bet tāpat albums ir tīkams. Uz recenziju nepretendēju, jo esmu shameless Skuteļa entuziasts, kas diez vai ir spējīgs uz pilnīgu objektivitāti.

Kopumā plate ir jauka. Ir naratīvs, kas prasmīgi izveidots gan ar skaņdarbiem, bet jo vairāk ar skitiem, kas ievada un izvada katru skaņdarbu. Ir atsauces uz Audumu, kur naratīva galvenais tēls cenšas “atcerēties visu”, kas man šķiet gaumīgi. Naratīvs par atmiņu gaistošumu un vēlmi tām pieķerties, nereti tās pārveidojot un pārkārtojot atbilstoši tagadnes naratīvam ir ne vien saistošs man personīgi, bet, manuprāt, arī viens no spilgtiem vispārcilvēciskiem pārdzīvojumiem.

Vairāki skaņdarbi “Atmiņu frontē bez pārmaiņām” un “Kaķis baložu barā”, kas ir īpaši veiksmīgi un ir labi standalone gabali. Gan bīti, gan lirika ir teicama, bagāta ar Skutelim raksturīgajām asprātībām, kultūratsaucēm un mazliet savdabīgo plūsmu. Skaņdarbā “Atmiņu frontē bez pārmaiņām” bīts vispār ir ārpasaulīgi labs. Tāds sample, tāds bass, tik saderīgs ar tekstu – vnk sekss bez izsargāšanās.

Teksts ir asprātīgs un, salīdzinot ar LVHH average, daudzdimensionāls un dzejisks, kas, vismaz priekš manis, ir galvenais Skuteļa mīlēšanas iemesls. Vienlaikus, vairākos skaņdarbos sastopama HH tik raksturīgā, bet man personīgi ne pārāk saistošā, plātīšanās (ar savu repa prasmi, naudu, drosmi, dzeršanu (vai nedzeršanu), augstu motivāciju utt.). Pat nav svarīgi ar ko – plātīšanās vienkārši šķiet nopietnam māksliniekam nepiederīga un drīzāk piedienīga tīņiem ar "acīm sarkanām, kā salatēva ģīmim". Es pat spēju novērtēt to no tāda meistarības un asprātības viedokļa, bet tas drīzāk nav priekš manis.

Pēc “Auduma” un “Nekad nekur” augstu uzstādītās latiņas, liekas ka ir kaut kādas personīgās gaidas, kuras ir palikušas nepiepildītas. Visvairāk pietrūkst vienotības starp skaņdarbiem – liekas, ka “Kuš” un “Pēdējie bohēmas akordi” ir īpaši neiederīgi plates koncepcijā, bet arī kopumā visi skaņdarbi ir drīzāk paši par sevi, nevis tādi, kas būtiski iegūst vērtību no atrašanās vienotā kompozīcijā. Tiesa nevar noliegt, ka tie ir prasmīgi sadiegti kopā ar meistarīgi elegantiem ieliknīšiem, bet brīžiem liekas, ka ar to ir par maz.

Albums šķiet īss – 31 minūte (ieskaitot skitus). Albuma īsumu, manuprāt, vairo arī skaņdarbu nosacītā patstāvība.

TLDR

Skutelim ir jauns albums. Galīgi nav zemē metams. Var dabūt saldus bītus un asprātīgu liriku. Var dabūt mazliet laba naratīva un Skutelim raksturīgo dziļdomību. Bet albums drīzāk ir vairāku standalone skaņdarbu apkopojums, nevis nesaraujami vienota relīze. Albumā ir klātesoša plātīšanās, ko, iespējams, nespēju pilnībā novērtēt.

Priekš manis, šķiet, ka lielākais plates trūkums, ko droši vien nav taisnīgi tai pārmest, ir tas, ka tā nav “Audums”. Iespējams nevienai platei nebūs tā sajūta, ka kāds paņēmis, kaut kādu tavu iekšēju, knapi satveramu (drīzāk nojaušamu) sajūtu un ietērpis to meistarīgi dzejiskā skaņdarbā, atstājot tevi uz pauzes un ļaujot uz brīdi “atcerēties visu”.
Current Music: Arturs Skutelis un Tvērumi - Šķēres

19.1.20 18:10 - #Root

Biju paviesojies bērnības ciematā “Upeslejas”, ar kuru saistās daudzas no pašām agrīnākajām bērnības atmiņām. Jau sen gribējās to izdarīt – kopumā bija dikti vērts.

Tāda dīvaina sajūta redzēt visas bērnību atmiņu vietas, kuras atmiņā pieglabātas kā tādas priecīgas fotogrāfijas saulainos toņos ar tumši dzeltenu sēpijas filtru. Reālajā dzīvē, protams, viss daudz neglītāks, vai drīzāk, bez īpaša toņa un emocionālās nokrāsas, protams, ka arī Latvijas bezsniega ziemas krāsu palete paspilgtina šo sajūtu. Mazliet skumīgi skatīties uz vietām, kuras likās krāsu piesātinātas un varenas un redzēt cik tās ir parastas, ikdienišķas – bez kāda noslēpuma vai teiksmainības.

Labāk var pamanīt kkādas depresņaka iezīmes – pamestas dārza būdiņas, nabadzīgas dzīvojamās ēkas, silikātķieģeļu katlu māju un citas lietas, kas bērnībā likās, kā pilnīgi normāla visai pārtikušas dzīves daļa.

Daudzas lietas ir pilnīgi nemainīgas. Ar atkritumiem piemētāti dzīvžogi, rūsas nežēloti veļas žāvētāji, nomīdīti uzkalniņi un vietējo tanšu apčubināti stādījumi. Viss daudz maz tā, kā atceros pirms 25 gadiem. Ir vietas, kur uzcelts kas jauns, daži koki izauguši lieli, citi nocirsti, vietām labiekārtots pagalms – bet kopumā ļoti pārsteidz, ka vide var būt tik sasodīti nemainīga. Pie upes augošā plūme, no kuras plūcām sārtās plūmītes izskatās tieši tāpat kā toreiz. Uzraksts “Nirvana” uz vienas no ēkām, liekas krāsots vien pāris gadus atpakaļ, lai gan nu jau tuvojas trešajai desmitgadei. Pat ūdenszāles upē, raugoties no tilta, šķiet precīzi tādas pašas kā toreiz.

Viss bērna acīm skatītais liekas daudz mazāks. Kalns no kura vizinājāmies ar ragaviņām izskatās kā mazs pauguriņš, visi attālumi liekas daudz tuvāki un viss rajončiks kopumā tik maziņš, ka liekas varētu noglabāt žaketes iekškabatā, lai gan bērnībā likās kā visa pasaule.

27.12.19 23:27 - #MazāsNedienas

Mainīju virzulīti bremžu cilindram un nolauzu atgaisošanas skrūvi. Mazliet saskumu. Visas lietas virzās uz entropiju un katru dienu jāpieliek pūles, lai tās turētos kopā.

16.12.19 13:36 - #VilkuBedresĒtika

Nesen biju Vecrīgas maķītī ar kolēģi ieturēt pilnvērtīgu un sabalansētu maltīti ar visiem nepieciešamajiem vitamīniem un minerālvielām. Pie blakus galdiņa sēdēja agrīnās pamatskolas meitenes. Viena meitene filmēja citu meiteni, kura negribēja, lai viņu filmē, citas smejas – var redzēt, ka viņai nepatīk. Var arī redzēt, ka tām kuras filmē tā ne līdz galam patīk, bet ja reiz joks ir iesākts, tad jāturpina, jo izskatās, ka tad nebūs konsekvences. Kopumā tāds super-soft huligānisms (iespējams, viņas pat vnk labdabīgi pavilka viena otru aiz kājas), bet viennozīmīgi atgādināja man, cik riebīgs bija 6.-7. klases laiks.

Es pat neteiktu, ka pats piedzīvoju, ko ārkārtēju. Kādu soft kautiņu tualetē, kādu resnuma joku, kādu somas paspārdīšanu. I mean sliktas lietas, bet, salīdzinot ar to, kas kopumā mēdz notikt tāda salīdzināmi nesāpīga pieredze, vērtējot pēc kādiem objektīviem kritērijiem. Neviens nevienam nav draudziņš, katrs uzmana savu muguru un kā dunci tur kabatā ne visai asprātīgu joku, ko pēc iespējas izdevīgāk iedurt kādam nierēs. Visi dzenās, pēc kādiem netveramiem mazas grupas popularitātes punktiem, kurus nav iespējams uzkrāt - var vienīgi uz īsu brīdi pabūt starp sociālās labvēlības apmirdzētajiem, lai pēc brīža atkal tur atrastos citi.

Un tu pats esi pārāk dumjš, lai saprastu, ka tam visam nav būtiskas nozīmes un tavas darbības tā īsti neietekmē rezultātu, pārāk dumjš, lai saprastu, ka var citādāk. Pārāk dumjš, lai saprastu. ka vienīgā ilgtermiņa stratēģija ir to spēli nespēlēt, jo gala beigās, ilgtermiņā nedaudz vairāk par saspārdīto somu un ar resnuma jokiem aizskarto ego, sāp, tas, ka biju starp tiem lohiem, kuri pie pirmās iespējas no upuriem pārvirzījās pie pāridarītājiem. To joprojām ar kaunu uztveru, kā vienu no lielākajām sava vājuma pazīmēm.

Dažkārt, pa ausu galam, sanāk dzirdēt, ka cilvēki arī pieaugušos dzīves gados, darba laiku pavada kolektīvos, kur novērojama pusaudžu grupu dinamika un saskumstu.

3.12.19 11:28 - #Dzen

From: Dace Vistiņa <dace.vistina@deepsolutions.lv >
Sent: Friday, November 25, 2019 11:18 AM
To: Ilmārs Tēmiņš <ilmars.kalnins@deepsolutions.lv>;
Cc: Valdis Sviestiņš <valdis.sviestins@deepsolutions.lv>
Subject: Pirmā darba nedēļa

Sveiks, Ilmār!

Esmu aizvadījusi pirmo darba nedēļu un, kā lūdzi, nosūtu īsu pārskatu par savu pirmo nedēļu.

1.     Par projektu progresu pastāstīšu plānošanas sanāksmē, pirmdien, bet pavisam īsu pārskatu vari atrast katra projekta mapēs mūsu mākonī jau šobrīd.

2.     Esmu iepazinusies ar visiem iekšējās kārtības dokumentiem, un nupat jau diezgan labi saprotu, kā veidot sanāksmes, kam man jānodod projektu pārskati un no kuriem varu gaidīt nedēļas un mēneša reportus.

3.     Esmu apguvusi darbu ar Projektu mākoni, bet joprojām netieku klāt visiem IT resursiem – bibliotēkai, aptauju serverim un kaut kas nav līdz garam kārtībā ar mūsu KVS. Jau esmu izrunājusi ar Kasparu un viņš saka, ka nākamās nedēļas laikā raudzīs visu atrisināt.

Citādi, šķiet, viss kārtībā. Vienīgi ir viena lieta, par kuru vēlējos runāt. Nedēļas sākumā, lūdzu vienam no komandas analītiķiem atsūtīt man  informāciju par “HOPA” projektu. Pārskats, ko no viņa saņēmu mani pārsteidza visādā ziņā. Saturiski pārskats man lieti noderēja, bet pēc e-pasta izlasīšanas man vajadzēja kādu brīdi atelpai, lai arī kopumā uzskatu, ka lieks formālisms iekšējā komunikācijā nav nepieciešams. Es, protams, nezinu kā pie Jums ir pierasts, tāpēc pievienoju e-pastu zemāk, lai vari iepazīties.

Kopumā, pirmo nedēļu esmu aizvadījusi, manuprāt, veiksmīgi. Lai jaukas brīvdienas. Tiksimies komandas mītiņā pirmdien.

Ar cieņu,

Dace

From: Jānis Bānis <janis.banis@deepsolutions.lv >
Sent: Friday, November 25, 2019 11:18 AM
To: Dace Vistiņa <dace.vistina@deepsolutions.lv>;
Subject: HOPA projekta progress

Dārgā Dace,

Apsveicu ar pievienošanos mums. Pavisam īsi pastāstīšu par HOPA darbībām. Pamanīsi, ka ne viss “iet kā pa reni”, bet kopumā darbi ir aizraujoši un profesionālu izaicinājumu pilni. Kad mazliet pierod pie tā, ka visu laiku sūrst dirsa, var pat noķert nelielus prieka brīžus.

1.     Kopumā HOPA “ir gaisā” nedaudz vairāk kā mēnesi. Pirmo mēnesi no mūsu laika grafika esam nokurinājuši līguma grozījumu un metodoloģijas saskaņošanā. Ceru, ka mēs vairs neatgriezīsimies pie šiem jautājumiem, jo, ja vēlreiz dzirdēšu viņu juristes griezīgo balsi, zvēru pie dieva, izduršu sev ausis ar zīmuli, kuru viņa bakstīja manā monitorā. 😊

2.     Ar darbībām 1. – 3. “pa lielam” problēmu nav un viss iet daudz maz atbilstoši specifikācijai. Protams, ka vadāmies pēc saviem budžeta aprēķiniem vairāk, kā pēc viņu vajadzībām, bet izskatās, ka viņiem vai nu tupa nepiš vai arī viņi nav pamanījuši to cik mūsu modelis ir triviāls. Jebkurā gadījumā lielas problēmas ar šo neparedzu, pat tad ja viņi teiks, ka tas nekam neder (ko viņi noteikti darīs). Viņu specene ir tik sūdīgi uzrakstīta, un atbildīgais viņu pusē tik aizņemts ar savu huiņu, ka mēs nodevuma vietā varētu iesniegt video ierakstu ar performanci, kurā divi bezpajumtnieki mētājās ar izkārnījumiem, un teikt, ka tas ir tieši tas, ko dakteris izrakstījis.

3.     Cits stāsts ir ar ceturto darbību. 4. darbība pa lielam ir dirsā. Pagaidām esam iesnieguši viņiem 2.starpnodevuma versiju. Bet varu derēt, ka tā resnā kuce no viņu attīstības departamenta, joprojām piepisīsies gan pie aprēķiniem, gan 4.1. sadaļā piedāvātajiem scenārijiem. Viņa ir vnk nagla  un tupa vecene, kura domā, ka viņai tagad ir personīgā vergu komanda, kuru var dirsināt. Aldis no mūsējiem bija uz tikšanos ar viņu – gandrīz aizgāja no darba. Bet nu naudu mums vajag, tāpēc “aizvērsim acis, domāsim par budžetu un izliksimies, ka šis loceklis garšo pēc zemenēm” 😊

Labā ziņa ir, ka par 4. darbību atbildīgais viņu pusē lunis. Riktīgs mīkstais. Ļengans kā galerts. Uz viņu arī jāspiež. Galvenais, lai tā kuņa viņu neuzkurbulē pakaļā. Iesaku stratēģiski piemirst Kovaļenko kundzi no jebkādas ārējās komunikācijas un, pats galvenais, nekādā gadījumā neaicināt uz trešdienas mītiņu.  

Ceru, ka dūša nav papēžos, kad esi visu izlasījusi. Esi bez bažu, neesam pirmo reizi ar piedirstām biksēm ;), gan jau gala beigās noļurināsim arī šito līdz PNA. Ceru, ka Tev ies labāk, kā mūsu iepriekšējam projvadam, kurš, kā jaut būsi dzirdējusi, gala beigās mazliet sapisās meistarībā. Vecais nelga :)

Galvenais atceries, ka mēs sūkājam klienta, bet Tu vadības pimpi, bet iekšēji vienmēr sakām to, ko mēs domājam – tas ir korporatīvais Dzen un izaugsmes pamats.

Uz sastrādāšanos,

Vienmēr Jūsu,

Jānis

 

 

25.11.19 08:38 - #IlmārsBricis

Ieelpa... Izelpa... Ieelpa... Izelpa... Karst vaigi. Tek puņķi.
Ledum skrapstot gar distanču slēpju maliņām es ieslīdu šautuvē. Cietā vēsā laide ieslīd man padusē, bet optiskais tēmeklis kā monoklis pieguļ pie acs.
Prāts ir vēss, Rokas ir mierīgas - tās vairs nejūt vai piespiež mēlīti vai peles taustiņu. Klik.
5 mērķi, 5 apaļi metāla ripulīši - katrs 8 stundu vērts. Sašauj un dodies atpakaļ trasē.

23.11.19 14:04 - Appreciation thread

Man ļoti patīk Jāņa Krīvēna veidotie interviju cikli "Pēdējā pilīte" un "Pāļa bazars". Man šķiet, ka tradicionālie mediji, īpaši TV, ir intervijas padarījuši par gauži nebaudāmu žanru un šīs lipīgais reperis parāda to, cik šis žanrs ir inčīgs. Visi raidījumi šķiet tik ļoti nepiespiesti un viegli, mazliet silti. Protams, ka daudz kas atkarīgs no uzaicinātajiem cilvēkiem, bet pat tie, kas ir slaveni, vai kkur redzēti iepriekš parādās mazliet citā gaismā. Piemēram "Pāļa bazars" ar Baibu Sipenieci man likās ļoti aizraujošs - un, dievs mans liecinieks, es neesmu Baibas Sipenieces fans, bet intervijas bija ieskaitiem bagāta (t.sk. par LNT slēgšanu) un pat nepamanīju, kā pagāja stunda.

"Pēdējā pilīte" ar Rolandu Privertu bija ko vērta. Likās tik amazing, ka Latvijā ir tāds "Catch me if you can" tipa subjekts, kurš viegli un atklāti var sarunāties par dzīvi ārpus likuma labā latviešu valodā.
Un vēl raidījums ar Skuteli bija inčīgs, pārādot, kā cilvēki var viens otram nepiekrist teju nevienā jautājumā, bet tāpat noturēt aizraujošu sarunu. Un raidījums ar Prusax, kas tā normāli ļauj apzināties paaudžu šķirtni.

Es tikai gribēju teikt, ka man liekas dikti jauki. Mazliet atgādina Suņu būdu, bet bez visas tās tizlās necieņas pret sarunu biedru un nenormālā tukšās diršanas daudzuma.

12.11.19 21:50 - #Skaistums ir moderatora nogurušajās acīs

Es apbrīnoju labus fokusgrupu diskusiju un darbsemināru vadītājus. Daudz vairāk, kā vadītājus pasākumiem ar lielu dalībnieku skaitu, auditoriju un izplūdušu sasniedzamo mērķi. Fokusgrupā nav nedz kruzuļu, nedz vakarkleitu, nelīst šampanietis, neskan liega stīgu kvinteta mūzika un izklaides komponente ir teju neesoša, vai vismaz nebūtiska. Ir tikai neliela cilvēku grupa, kur katrs ir atnācis ar savām attieksmēm un viedokļiem un tikai labs vadītājs, prot “maisīt to sūdu” tā, lai dalībniekiem būtu gan interesanti, gan no diskusijas būtu kāda jēga. Grupas moderatoram ir jāpiemīt plašam kompetenču kopumam – jādomā par rezultātu, jāiztur kritika, jāpieklusina skaļie, jāpalīdz klusajiem, jāmierina satrauktie, jānoklusē savs viedoklis un jāsaglabā miers pat tad, kad gribās kādam iepist tieši jebaļņikā ar cieši sarullētu flipčārt rulli.

Man šķiet, ka ir viena īpašība, ko vajag īpaši izcelt. Daļēji tas ir iedzimts talants, daļēji rūpīgi izkopta prasme – fokusgrupu vadītāja siltums. Viņš (vai viņa) ir silts, kā sen nesatikts draugs vai Disneja multfilmu uz palodzes atstātais pīrāgs. Viņš ir silts, kā vecmāmiņas adītā villaine vai krietna vīra rokasspiediens. Viņa siltajās acīs izkūst naids un piemirstās sadzīves kņada un liekas, ka nav nekā labāka, kā pie remdenas kafijas tases un pāris žēlīgiem cepumiem pārrunāt to, kā pilnveidot kāda procesa monitoringa sistēmu, jauna produkta emocionālās nokrāsas vai labāk organizēt darbinieku novērtēšanas sistēmu. Viņa balss ir silta, acis ir siltas un pat taustiņi uz klaviatūras klab silti, kā smalki žagariņi lauku mājas plītī. Diskusijai noslēdzoties, tukšajiem traukiem atmirdzot spoguļsienā un pieelpotajam gaisam atstājot šauro telpu, kādu brīdi tajā vēl sajūtams moderatora siltums, kas ļāvis sajust mazliet jēgas un cilvēciskuma šķietami negaidītā vietā, kur nekas nav īsts un, pa lielam, viss ir izdomāts.

Ja jums iznāk, kādreiz būt par fokusgrupas dalībnieku, esiet vērīgi. Mēģiniet slepus paņemt mazliet no moderatora siltuma un noglabāt kabatā starp saņūčātajiem čekiem un atvērtās košļeņu paciņas. Kādu dienu mazgāsiet bikses, tīrīsiet kabatas un atradīsiet mazu gabaliņu cilvēka.

1.11.19 14:24 - #ZemiZandarti

Liekas diezgan cūcīgi, pateikt "Sit saujā, mēs gribam piedāvāt Tev darbu, vari sākt novembrī, tuvākajā laikā sazināšos ar Jums par detaļām", nesazināties par detaļām, bet pēc divām nedēļām teikt "Nu zin' kā laikam jau tā kā nebūs gan". Nav personīgi mans gadījums, bet wtf? Kā daudz maz normāls cilvēks, no nopietna uzņēmuma tā var izdarīt?

22.10.19 12:36 - #TehniskuIemesluDēļ

Atļausiet vēl mazliet pakurnēt par pasaules netaisnību. Tā kā esmu visai cienījama gadagājuma auto īpašnieks, tad ik gadu rudens atnāk ne vien ar ābolu tartēm, kaimiņu dāvātiem kartupeļiem, zinību dienu, lapu grābšanas festivālu un citām tīkamām aktivitātēm, bet arī tehniskās apskates apmeklējumu un tam sekojošu autoservisa pakalpojumu izmantošanu. Un katru reizi man neatstāj sajūta, ka daļa no tehniskās apskates ir huiņa.

Daļu no pārkāpumiem es varētu saprast – lisas riepas, nedegoši bremžuguņi, nestrādājošas bremzes u.c. lietas, kuras vairāk vai mazāk ietekmē gan manu, gan citu pilsoņu drošību ceļu satiksmē. Un tad ir lietas, kas, iespējams, neliecina par autovadītāja īpašu rūpību, bet uz citiem satiksmes dalībniekiem atstāj sliktākajā gadījumā estētiski nepatīkamu iespaidu. Piemēram:

Mazliet rūsas – vai tiešām mazliet caurrūsējis spārns, vai neliels caurums slieksī kādam nodara pāri. Vai tad mēs nevarētu mazliet pievērt acis uz rūsas grumbu vagoto seju auto aizvadot savus pēdējos gadus. Laukos bērnībā braucām ar auto, kuriem nebija nedz spārnu un arī sliekšņi bija tikko nojaušami, vai drīzāk par tiem priecēja vien atmiņas – un nebija ne vainas auto nepārlūza uz pusēm vien, iespējams, zaudēja savas labās aerodinamiskās īpašības.

Rokasbremze – šķiet, ka manam auto stāvbremze pilda tikai vienu vienīgu funkciju – tā ir lieta, ko katru gadu tehniskajā pārbaudē man liek sataisīt un pēc tam atkal laimīgi par viņu aizmirstu, līdz nākamajā gadā inspektors atkal skatās uz tablo un saka, ziniet Jums mazliet pietrūkst. Šķiet tādu pašu funkciju pilda arī aizmugurējais miglas lukturis, bet tas vismaz nomirst ievērojami retāk.

Drošības jostas aizmugurē – tur retu reizi apsēžas kāds cilvēks un arī tad viņš nekad nepiesprādzejas. Turklāt liekas netaisnīgi kopumā, ka pa ielām netraucēti var braukt dažādi auto, kuriem sadursme pat pie neliela ātruma ir ar lielu letālu potenciālu (es skatos uz Jums žiguļi), neskatoties uz nekādu piesprādzēšanos.

Nezinu, man šķiet, mēs visi tikai iegūtu, ja varētu ietaupīt laiku un naudu lietām, kurām ir nebūtiska ietekme uz satiksmes drošību. Kas zina, varbūt ar laiku varētu iekrāt kādam auto ar nesarūsējušiem spārniem un nesapuvušiem sliekšņiem.

Powered by Sviesta Ciba