Noskatījos The Staircase, kas ir tāds position dokumentārs seriāls par Maikla Pītersona tiesas prāvu. Garš stāsts īss – Pītersona kunga sieva nokritusi pa trepēm, viņš izsaucis ātro palīdzību, bet viņi atraduši sievu guļot asins peļķē, trepju telpai mirkstot asinīs. Tas, protams, radījis aizdomas par slepkavību un seriāls seko līdzi Pītersona tiesas gaitām. Neņemos spriest par tiesas iznākumu. Filma uzņemta no paša Pītersona un viņa ģimenes perspektīvas, un, visai veiksmīgi, arī attēlo visus apsūdzētāju trūkumus – tāpēc esmu biased as fuck. Galvenokārt tāpēc, ka pats Pītersona kungs izskatās pēc krietna vīra un domāju, ka, pat prasmīgi sagatavotam, kinomateriālam ir savi ierobežojumi tajā, cik ļoti var no nekrietna slepkavas izdarināt krietnu ģimenes cilvēkus. Nekāds juridiskais eksperts neesmu, bet tas par ko man gribas parunāt ir tas, cik traka ir Amerikas tiesa, vai vismaz par to, kā izskatās Amerikas tiesa šajā dokumentārajā materiālā.

Visa tiesas prāva norit abām pusēm argumentējot par labu savai pozīcijai. Un tikai un vienīgi par labu savai pozīcijai izmantojot teju ikvienu spinu zem saules (ekspertu kredenciāļus, emocionālas bildītes, datorā atrastu pornogrāfiju). Turklāt, apsūdzības pusē ir motherfucking valsts ierēdnis, kurš par vārītēm cenšas pierādīt vainu, uzstājas ar emocionāli uzlādētām runām un dara visu, lai panāktu žūrijas labvēlību. Liekas, ka universitātes debašu formātā ir lielāka vēlme no dalībnieku puses būt objektīviem, lai gan tur pats formāts paģēr izteikti pozicionālu tēmas atainojumu un spriedumu. Es saprotu, ka ideja ir, ka abas puses līdzvērtīgi cīnās un pa vidu dzimst taisnība. Bet process vairāk atgādina to, kā “Vakara ziņas” un “Privātā dzīves” vai līdzīgi preses izdevumi censtos atainot kādu kompleksu un svarīgu notikumu, izmantojot sev tipiskus argumentus. Liecinieki pirms liecināšanas tiek sagatavoti un trenēti, lai sniegtu pēc iespējas indīgākas un asākas atbildes uz iepriekš sagatavotiem jautājumiem, pēc iespējas iegrieztākā veidā, atbild. Turklāt liela daļa no lieciniekiem ir straight-forward tupi kā zābaki un labi var redzēt, ka nav tā, ka viņi 100% saprot par ko ir runa - to nevar noslēpt, tas parādās katrā teikumā un katrā domā. Visu procesu caurstrāvo labi jūtama “Often wrong, never in doubt” attieksme.

Mazpieredzējuši eksperti divatā veic asins pilienu analīzi, bez īpašām pretenzijām uz zinātnisku metodoloģiju. Samērcē sūklīti neīstās asinīs un neveikli sit pa viņu ar kociņu un tad saka, ka jā asins lāses izskatās diezgan līdzi tam kā tas ir nozieguma vietā. Apsūdzības puse izdomā, ka iespējamais slepkavības ierocis ir kāda taizemiešu pūšamā trubiņa un tad vairākas dienas tiesas zālē tiek cilātas dažādas pūšamās trubiņas, potenciālajam vainīgajam tiek pārmests, ka viņš pazaudējis (proti, noslēpis) savu pūšamo trubiņu, bez nekādas jēgpilnas norādes, ka tas tiešām varētu būt ierocis. Kaut kādā mērā viņus var saprast – klāt neviens nebija, bet tiesa notiek un par kaut ko ir jārunā, bet, sasodīts, saukt to par izmeklēšanu šķiet, mazākais, liekulīgi. Brīžiem ir tik slikti, ka, ja notiktu leļļu teātra izrādīte, kas inscinē nozieguma apstākļus, tas nebūt nešķistu kopējā kontekstā neiederīgi.

Visu 4 mēnešus ilgo tiesas procesu vēro žūrija. Pilsoņi no malas, kuriem tiesas laikā regulāri jāierodas uz sēdēm un jāklausās visā teātrī. Un pēc tam jāsniedz savs verdikts. Es nezinu, es žūrijas vietā justos max debīli. Nāk visādi klauni rāda savus trikus, stāsta kā “šīs sienas vaid pēc taisnības”, rāda skumīgas fotogrāfijas un tas viss motherfucking darba laikā (turklāt ne obligāti apmaksātā). Pienākums pret valsti. Un tajā visā ir jāklausās, jāčamda taizemiešu pūšamās trubiņas un jāskatās, kā vīrs ar nūju sit par ar neīstām asinīm piemirkušu sūkli un rāda, nelielu trepjutelpas diorāmu ar sanumurētiem pakāpieniem. Un šis gadījums jau ir vēl tāds tangible – ir līķis, asinis un citas tādas straight forward lietas, kuras vismaz aptuveni var saprast teju vai ikviens. Bet, ja lieta ir par kādām sarežģītām lietām – piemēram, tādu Lemberga tiesas prāvu, kur ir tūkstotis līmeņu un nokrāsu ar dažādām normatīvo aktu un procesuālām niansēm 15 gadu griezumā. Un viņi stāsta to tev, cilvēkam parastajam un saka “spried jel taisnu tiesu pār šiem ļaudīm”.

TLDR: “The Staircase” ir inčīgs serītis. Amerikas tiesa, vismaz tādā veidā, kādu mēs viņu ieraugam serītī ir traģikomisks krustojums starp cirku, teātri un karātavām.